Lācītis numur divi - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
vistu_zaglis

[ website | šulcs.lv ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| VZL ]

Oct. 15th, 2014|03:58 pm

vistu_zaglis

Tā. Pie kā mēs te grāmatiņu jautājumā palikām, pie Fraja, ja? Nu OK, ar to viss tāpat ir skaidrs,  lasām tālāk.

Blindsight / Peter Watts
Ko mēs gaidījām: Nezinu, patiesi neatceros, kādā sakarā man šitas kreatīvs vispār parādījās.
Ko mēs sagaidījām: Visu, visu, kas mani literatūrā nekad nav interesējis. Ārpuszemes saprāts, hi-tech nākotne, kosmiskie ceļojumi, pārcilvēki un vampīri, srsly, nē, neko tādu es parasti rokā neņemu. Beeeeet... šo konkrēto, pilnīgi negaidītā kārtā, ar interesi izrāvu līdz beigām. Jo autors manāmi labi orientējas zinātnēs, viss, kas notiek, ir izskaidrots un pamatots, un mums nerodas muļķīgi jautājumi. Nu un tematika ir nevis eiliēņu slaktēšana, kā sākumā varēja likties, bet gan tīri jēdzīgas pārdomas par prātu un saprātu. Pēc noskaņas, starp citu, atgādināja par 2/3 brīnišķīgo kinematogrāfu "Sunshine".
Tāla, tātad, nākotne. Cilvēce noskaidro, ka viņu mazo, omulīgo planētiņu potenciāli apdraud kaut kāds dīvains ārpuszemes veidojums, nu un daži izredzētie tiek iekrāmēti kosmoskuģī, lai dotos vai nu nodibināt ar neplānotajiem viesiem kādu kontaktu, vai likvidēt viņus k jebeņam, lai nav.
Ļoti на любителя, ieteikt neriskētu, bet patika.

The Atlantis Gene / A.G. Riddle
Ko mēs gaidījām: Iekš D3 pie diskusijām par iepriekš minēto Blindsight kā līdzvērtīgs darbs pavīdēja The Atlantis Plague. Nu to tad arī gaidījām, tikai sāksim-ka triloģiju no sākuma.
Ko mēs sagaidījām: Pizģec. Nē, labi, OK, mēģināsim saudzīgāk. Sagaidījām "fantastikas trilleri", kas, kā jau solīts, no pirmajām lappusēm ierauj notikumos, kas kļūst aizvien intensīvāki, piepeši mūs sagaida pavisam negaidīts pavērsiens sižetā... Un tad vēl viens pavisam negaidīts pavērsiens, un tad vēl, un tad atkal, un mums pamazām parādās apjausma, ka mūsu priekšā ir pilnīgi tups un plakans spriedzes gabals, ko es varbūt varētu noskatīties televizorā kādā paģirainā rītā pie vīntonika un picas. Dārgais autors laikam nav pamanījis, ka grāmatai nepietiek ar notikumu stāstīšanu, lai tā kļūtu par grāmatu. Nē nu no otras puses — kālab ne, labāk lai raksta, nevis vārtrūmē špricējas, protams.
Uz zemes joprojām dzīvo seno Atlantu pēcteči, Antarktīdā (!) slēpjas fašistu (!!) pazemes centrs, kaut kur Tibetā (!!!) senie Atlanti (!!!!) iemēģina masu iznīcināšanas ieročus, lai restartētu cilvēku rasi, kas, viņuprāt nupat ir nonākusi tupikā. Izdzīvo autisti (!!!!!), kas ir jaunā gēna pārstāvji. Man sāk kļūt žēl izsaukuma zīmju, es tālāk pat nestāstīšu.
Es jau teicu, ka pizģec?

The Atlantis Plague / A.G. Riddle
Ko mēs gaidījām: Nu neko labu, taisnību sakot, bet ja nu pēc pirmās grāmatas autoram kāds ir kaut ko noderīgu pastāstījis?
Ko mēs sagaidījām: To pašu. To pašu un vēl trakāk. Manis pietika kādām pārdesmit lappusēm.
Atlanti, tātad, palaida to savu sērgu, cilvēce masveidā izmirst, globāls karastāvoklis, mūsu galvenie varoņi visu laiku kaut kur bēg.
Neatkārtošos.

The Goldfinch / Donna Tartt
Ko mēs gaidījām: Bez poņas. Bet vispār solīja tādu kā trilleri, vai?
Ko mēs sagaidījām: Uhti. Man likās, ka mūsdienās tādas grāmatas vairs neraksta. Pirmās lappuses uzdzen patīkamu spriedzes elementu ar galveno varoni, kurš vientuļi sēž savā viesnīcas numuriņā Amsterdamā, skatās kriminālziņas un gaida, kad beidzot pie viņa durvīm pieklauvēs kārtībsargi, bet tad mēs piepeši tiekam atsviesti atpakaļ varoņa bērnībā. Mēs sākumā uzskatām, ka tā būs neliela atkāpe, lai noskaidrotu, kā tad pilsonis nodzīvojās līdz šitādam stāvoklim, tak nē. Visa grāmata ir veltīta mūsu varoņa mūžam un tam, kā, soli pa solim, notikumu pa notikumam, kļūdu pa kļūdai mūsu varonis nodzīvojas līdz tam, kur nu šobrīd nonācis. Un viss sākas ar negadījumu bērnībā un vienu apjukumā un neapdomībā veiktu kustību, un tālāk jaunais cilvēks tiek mētāts pa pasauli, apaug ar cilvēkiem un notikumiem, un kaut kādā brīdī, objektīvi skatoties, viņš jau sen ir tāds, no kura zolīdā un likumpaklausīgā sabiedrībā būtu pieņemts novērsties, bet mēs viņu pazīstam pietiekami labi, lai zinātu, ka viņš tāds nav, viņš patiesi ir labs, tikai mazliet dzīvē apmaldījies.
Autorei novērojams neliels Viktora Igo sindroms, viņa daudz, dikti un varen tēlaini apraksta vietas un lietas, kas vēstījumā nebūt nav svarīgas, grāmata noteikti neko nezaudētu arī ja būtu 2x plānāka, bet savā ziņā tas ir pat labi — tēli kļūst tik tuvi un pazīstami, ka ir ļoti žēl, kad tā beidzot beidzas.
Varoņa bērnība ir pavisam parasta bērnība, līdz viss apgriežas kājām gaisā teroristu uzbrukumā muzejam, kurā viņš atrodas ar savu nu jau nelaiķi māti. Vispārējā haosā viņš ievēro kādu meitenīti un vecu vīru, kurš, pirms nomirt, norāda paņemt lūk-tur-to priekšmetu un iedod savu gredzenu un lapiņu ar kaut kādu adresi. Dēļ šī notikuma pēc ilgiem gadiem viņš sēdēs savā viesnīcas numuriņā Amsterdamā un gaidīs, kad pie viņa durvīm pieklauvēs.
Ļoti labi. Ļoti.

The Secret History / Donna Tartt
Ko mēs gaidījām: Nē nu ka jau šitā, tad jāskatās, ko mums cien. autore vēl tādu labu sarakstījusi.
Ko mēs sagaidījām: Jā. Apmēram to, ko gaidījām. Savā ziņā — ne tik iespaidīgi, kā Goldfinch, bet jau atkal viena kārtīga bībele, par kuru gribas, lai tā nekad, nekad nebeidzas. Jau atkal mūsu varonis neko tādu negribēja, un arī viņa draugi ir labi un inteliģenti cilvēki. Bet redz', kļūdas un pārpratuma pēc atgadījās tāda lieta, un tagad ir jādīlo ar noslēpumiem gan no pārējās pasaules, gan savā starpā, ir jādīlo ar vainas apziņu, ir jāsaprot, ka atbilde uz jautājumu "kam tas viss bija vajadzīgs?" neko vairs nemainīs.
Varonis beidzot ticis projām no savām sen apnikušajām bērnības mājām, iestājies koledžā un kaut kādā viedā iemelojies elitārā, cieši saliedētā mācību grupā dažu cilvēku sastāvā. Pamazām iekarojis līdzbiedru uzticību, viņš uzzina, ka viņus vieno kāds neliels, nepatīkams noslēpums. Kam pievienojas vēl viens, šoreiz jau nepieciešams. Tas viss būtu vieglāk, ja vien viņiem nebūtu noslēpumi arī vienam no otra, un nekad nevar būt drošs, kam, ko un par ko vispār drīkst pastāstīt.
Joprojām labi.

The Little Friend / Donna Tartt
Ko mēs gaidījām: Nu kā, nu dodiet vēl, protams!
Ko mēs sagaidījām: Vilšanās brīdim neizbēgami bija jāpienāk, te nu tas ir. Tas, ko iepriekš uztvērām kā tēlainību, piepeši pārvēršas liekvārdībā, sākotnējie notikumi, dēļ kā mēs vispār šo grāmatu lasām, pret simto lappusi ir jau vispār aizmirsušies, kadrā parādās kaut kādi jauni cilvēki, tad vēl kaut kādi, viņu dzīvēs notiek visādas lietas, kam nav nekādas, pilnīgi nekādas saistības ar sižetu, kaut kur pret vidu autore, šķiet, ir arī pati jau aizmirsusi, kāpēc viņa vispār pie šitā darba piesēdās. Vēl labu laiciņu mēs ceram, ka varbūt beigām ir pataupīts kaut kāds "uhti!" pavērsiens, bet nē, finālā viss tiek ar Murakāmisku vienaldzību un neienteresētību ātri atrisināts, lai dārgā auditorija beidzot atpistos ar saviem stulbajiem jautājumiem.
Varones ģimene tā arī nekad neuzzina, vai viņas brālītis pakārās, vai tika pakārts. Tāpēc, sasniegusi cienījamo mazpadsmit gadu vecumu, viņa nolemj šo lietu atrisināt un ieviest taisnīgumu. Tālāk seko 600 lappuses ikdienišķas huiņas, pēc tam ātri tiek ieviests taisnīgums un grāmata beidzas.
Nav vērts.

Dark Places / Gillian Flynn
Ko mēs gaidījām: Asprātīgi samudžinātu sižetu un feinu cilvēku un situāciju vērošanu.
Ko mēs sagaidījām: Asprātīgi samudžinātu sižetu un feinu cilvēku un situāciju vērošanu. Nopietni, autore ir mans konkrēts favorīts; šoreiz gan mums nav attiecību drāma, varbūt pat paldies par to, bet šoreiz mums ir viegli autistiska, dzīvei nepiemērota, ciniska, nu un — mazliet arī zaglīga galvenā varone, kurā nekavējoties varētu iemīlēties, ja viņa būtu īsta, un mums jau atkal ir situācijas, kurās metas neērti par klātesošajiem, mums atkal ir cilvēki, kuriem ik pa brīdim gribas ievilkt pa seju, mums atkal ir kapitāla valoda un kāreiz precīzi iedozēta mizantropija, un viss ir sasodīti īsts, pazīstams un dzīvs.
Galvenās varones ģimene tiek apslaktēta teju pilnā sastāvā, dzīva paliek viņa, viņas vecākais brālis un famīliju sen pametušais tēvs. Un tā nu viss sakritis, ka par šo nelielo negadījumu sodu jau pārdesmit gadus izcieš brālītis; tajā brīdī viņa vaina izskatījās pilnīgi pašsaprotama. Un līdz pat šim brīdim mūsu varone nav pat mēģinājusi ar kādu no viņiem sakontaktēties, tolaik viņai tika saziedota pietiekama naudas summa, lai varētu dzīvot ne par ko nedomājot un ignorējot apkārtējo pasauli ar tās problēmām un ikdienu. Bet nupat konts ir teju tukšs, veidojas tāda kā nepatīkama dilemma: meklēt darbu (a par ko cilvēki vispār strādā? ko viņi dara? kā tas ir, katru dienu kaut kur iet un atsēdēt savu mūžu?) vai piekrist piedāvājumam nopelnīt šādas-tādas naudiņas, atkal uzrokot vaļā pagātnes notikumus.
(Knapi pāri pusei, bet neticu, ka varētu notikt kas tāds, kas sabojātu iespaidu, līdz ar ko — ) Labi. Ļoti, ļoti labi.

link Read Comments

Reply:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs IP addresses of anonymous posters.