|
Aug. 11th, 2014|02:35 pm |
Nezinu, vai es jums esmu teicis, bet man ļoti patīk vilcieni. Tas šķiet brīnišķīgākais iespējamais transporta līdzeklis, īpaši valstī, kur sliedes ved až uz katru mazāko miestiņu, un gar katru otro cūkceliņu reizi stundā čunčina omulīgs divvagonu vilcieniņš.
Es to pieminu, lai arī jūs saprastu, cik nejēdzīgi un absurdi bija sestdienas rītā doties uz apdzīvoto vietu Mladá Boleslav ar autobusu, vadot dienas sākumu bezgaisā un bezgalīgā sastrēgumā. Sab.transp. aplikācija teica, ka tā ir jādara, mēs tā darījām, mēs nekad tā vairs nedarīsim.
Anyway, apdzīvotā vieta Mladá Boleslav izrādījās apmēram tikpat aizraujoša, kā kaut kāda, nezinu, Jelgava, lai gan, gods kam gods, mikroskopiskā vecpilsētiņa tik labiekārtota un uzpucēta, ka skaudība pārņēma un neatlaida. Taču tas, protams, neizbrīna, ja pilsētā ir tāds necils nodokļu maksātājs, kā Škoda Auto. Bet neba mums tur kas interesēja, mums tur vajadzēja tikai steidzami iedzert kafiju un atrast dzelzceļa staciju, lai dotos uz dienas galamērķi ar latvieša ausij stipri vien apšaubāmo nosaukumu Bezdez, es atvainojos.
Tur esot pils.
Nē nu ko, ir patīkama augusta sestdiena, debesu spīdeklis priecīgi hujārī savus ierastos +30, mēs cerību un optimisma pilni izkāpjam no vilcieniņa, apejam ap stūri un tur nu mūsu galamērķis visā savā krāšņumā un dailē paveras klātienē.
Es, protams, zināju, ka jebkura normāla pils tiek būvēta pakalnā, lai vieglāk no fašistiskajiem turku osmaņiem pasargāt, tāpēc morāli gatavojos kaut kam, kas atgādinātu Prāgas pilskalnu, bet nu ne jau kaut ko tādu. Attēlā neizskatās tik dramatiski, bet ieraudzījis gleznaino dabasskatu, es klusītēm pateicu nepieklājīgu vārdu. Tad, mazliet apdomājies, paturpināju ar vēl pāris nepieklājīgiem vārdiem un situāciju raksturojošo "нахуй" aiz komata.
Bet nu viss beidzās labi, augšā tika dots auksts alus uz 750 gadus veciem mūriem, dzīve šķita izdevusies, lai gan tuvākā nākotne rosināja nelāgas pārdomas. Redz, no pakalna pašas augšas kaut kur tālumā vīdēja ezers, kas ļoti labi izskatījās kā peizāžas elements, to es nemēģinu noliegt, bet ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) etalonfunkcija bija cieši nolēmusi tajā nopeldēties. Un līdz ezeram aiziet ar kājām. Tur no augšas izskatījās, ka veicamais attālums ir rakstāms ar sešām nullēm, lai slavēti allahi, ka dabā tie izrādījās nepilni 10 km.
Lūk, un nonākot pie ezera es ieraudzīju ko absolūti negaidītu. Nē nu iztēlojieties, pludmale, smiltis, cilvēki sauļojas un plunčājas, par spīti novakarei — ir joprojām gana karsti. Gar krastu — visādi kioski un krodziņi, pivcis, kebabi, limonādes, saldējumi. Un pie pašas ieejas sēž opaps un no mucas tirgo, uzmanību!, marinētus gurķus.
Izskatījās, piezīmēšu, ka bizness iet no rokas, visticamāk, ka klienti iekrita tieši uz negaidītības elementu.
Jā, anyway, ko es ar to visu gribēju teikt? Da neko, tā vienkārši, pierakstīt, lai neaizmirstas, ka pils ir ārkārtīgi ahujenna. Un tā kā mēs nelaimīgi ietrāpījām uz 750-gades svinībām, ļaužu pūli un nejēdzīgu ieejas maksu — iekšā tā arī neiegājām, būs jābrauc vēlreiz. Un jākāpj vēlreiz, brrr.
 |
|