| |
[Jun. 20th, 2013|04:34 pm] |
| [ | music |
| | Kvety / My Deti Ze Stanice Bullerbyn | ] |
Viena no lietām, kas man visvairāk nepatīk ikdienas darbos, ir tas brīdis, kad ienāk meils ar kādu jaunu pasūtījumu (bet vajag ātri!, raksta), un it kā ar muguras smadzenēm jūti, ka tam nevajadzētu būt nekam mokošam, bet tas meils ir tik haotisks, ka ir jāpieliek zināma piepūle, lai saprastu kas katrā teikumā domāts, tad jāmēģina visi tie teikumi savirknēt kaut kādā loģiskā darba aprakstā, kā rezultātā sāk mesties vispār bail sākt kaut ko darīt, jo viss šķiet tik sarežģīti, ka tūlīt smadzenes salūzīs, viņas jau tā burbuļo pie trešās pārlasīšanas.
"Man liekas, ka es neko nesapratu. Izliecies, ka tu man šito mailu nesūtīji un mēģini uzrakstīt vēlreiz", atbildu, un tad ir jau divi dažādi teksti, kuros var meklēt gan līdzīgus, gan savstarpēji papildinošus faktus. |
|
|
