|
Jan. 27th, 2012|01:09 am |
Izklīdu, vobšem, šovakar līdz Kamerkrogam, klusi, rātni pamalkot un padomāt, kā būt tālāk. Visādas ģeniālās koncepcijas aizēnoja viena pragmatiska un reālistiska doma, ka jāklapē nahren šitā bodīte ciet.
Izskatās, ka gadus 10 sevi sanāca kaut kā paēdināt, bet nupat māte daba jau kuro reizi norāda, ka viss, pietiek, ja jau vismaz pusgadu tu, dārgumiņ, domā, kā tikt pie dienišķās cigarešu paciņas un nomaksāt tekošos rēķinus, nevis kurp aizpērties vasarā, lai laiski pagaršotu pinakoladu, tad tā vien jau ir kaut kāda nepārprotama zīme. Var lepni atķeksēties, ka labāk pastalās, nekā pie buržuja no 9iem līdz 6iem, tak padomā, ka nu jau vairs neatceries, kad, piemēram, esi ieklīdis kādā bodē ar mērķi kaut ko sev piepirkt, kas nav dienišķais survival kit.
Šī tāda kā piezīme sev, kad rīt atkal mundri iedomāšos, ka varbūt nav jau tik traki, varbūt var izķepuroties, iedzimtajā spītīgumā štukošu, ka gan jau visi tie sasolījušie pacienti kaut kad uzzīmēsies, jā, kā tad. Davaj tagad smuki pa vakariem mēģinām nofinalizēt visus tos darbus, kas iesākti, pārējā laikā browsējam darba sludinājumus un sūtām CV, ja, lūgtum... Viss, plāna B īsti vairs nav, auzas ir lielākas, nekā jelkāda racionāla iespēja šamās izstrēbt. Case closed, sākam pucēt uzvalciņu un gludināt šlipsi intervijām, gatavot atbildes par tēmu "intereses, hobiji, vēlmes strādāt dinamiskā kolektīvā ar izaugsmes iespējām". |
|