|
Jul. 1st, 2010|11:56 am |
oi, šitais fenomens taisa sirdi plosošus stāstus.
mēs reiz vesels kolektīvs (tb 2 kolektīvi, muzikālie) braucām ar vilcienu no prāgas uz varšavu. iekārtojāmies kupejā pie viena vecīša, kurš savā valodā mums paskaidroja, ka šitai vagonā mēs uz varšavu netiksim, vienīgi uz krakovu. gājām iekārtoties citā vagonā, atradām īsto, iepiļījām kupejā pie viena amerikāņu zaķa. simpātisks tāds zaķis, māksliniece, draudzīga, satusējām, visi džeki viņā steidzamā kārtā samīlējās. izrādījās, ka viņa brauc uz krakovu, saknes meklēt. tā un šitā, ja tu gribi uz krakovu, tad tev jāiet uz to vagonu, no kura mēs atnācām. taču pārliecināt neizdevās. no rīta visi draudzīgi pamodāmies varšavas stacijā, kur atklājās, ka zaķim laiks sakņu meklēšanai ir notērēts un uz krakovu nemaz vairs nepagūs. priekškars, asaras, ziedi. |
|