|
Jul. 30th, 2009|08:53 pm |
Zvana te pie durvīm, teku atvērt — a tur trīs tādi, visi labdien, sveicināti, sakiet, vai esat dzirdējuši par tādu grāmatu? Bībelīte saucoties. Un nekavējoties metās man citātu no savas Bībelītes lasīt, ar izteiksmi izpildīja. Priekšnesumu godīgi noklausījos līdz galam, tad atzinos, ka no labajiem vārdiem knapi pusi sapratu.
Valodas barjera šiem neizrādījās šķērslis turpināt tincināt, varbūt es vēlētos vairāk un tuvāk ar to viņu Labo Grāmatu iepazīties.
Ša, aha. Es, bļaķ, Mormonijā veselu gadu katru otro dienu reliģijas mācību apmeklēju, iepazīstināšot viņi mani.
Bet skarbākais jau tas, ka viņi visi tik Labi un Smaidīgi cilvēki, ka neērti dirst pasūtīt. Tas kā, es nezinu, vot sēdi vakarā āra krodziņā, malko slinki alutiņu, un piepeši pieskrien klāt skaļi gavilējošs netālu sēdošās famīlijas offsprings un siekalas šķaidīdams ņemas tev pūst pieneņu pūkas sejā. Un it kā instinktīvi gribās iespert viņam, bet ar prātu saproti, ka nebūs smuki. Apvainosies.
Jā, nu lūk, saņēmu komplimentu par valod'sprasmi, ar pateicību pieņēmu bukletiņu ar nosaukumu «Grāmata visiem pasaules cilvēkiem», un varu apsolīt, ka bukletiņš nelidos pa tiešo miskastē, bet tiks ar rūpību ievietots zilajā konteinerā ar uzrakstu «Papīrs». Atkritumu šķirošana taču ir dievam tīkama lieta, ne tā? |
|