| |
[Nov. 28th, 2008|02:35 am] |
Lūk, vēl viens tipiska cūcinga paraugs.
Paķer tu, likumpaklausīgs pilsonis, pie pastkastēm no spama stenda lieltirgus «Tesco» žurnālīti. Tīri iepazīties ar klāstu, uzzināt, kas dominēs racionā tuvākās divas nedēļas, nu vai, teiksim, cerībā, ka piepeši kaut kas Tāds pa kaut kādu Šitādu cenu, nu vobšem nav svarīgi. Aizpīpē vakarā, atkorķē alutiņu, ij laiski šķirstot periodiku uzzini, ka Jēgerīti pa lēto andelēšot, ko liec aiz auss pirms gulēt iešanas.
Un tad tu, likumpaklausīgs pilsonis, ierodies lieltirgū «Tesco» un kaut kur no zemapziņas dzīlēm izpeld fakts, ka šovakar pirms miega tu iemalkosi vienu veselīgu, tautas receptēm bagātinātu Jēgerīti. Dodies pie Pareizā Stenda, roķele jau 45 grādu leņķī pret grīdu & sniedzas pakaļ, un tikai tad tu pamani, ka plaukts ir tukšs un nav un neviena paša. Un kā nepadomāt, ka tie suņi to tīšām; skatās, ka noliktavā 3 pudeles uz 1.6 miljoniem pircēju, ij ar lepnumu piedāvā ar dzeltenu atlaižšiltīti.
Un nekas neatliek, kā vien smagi nopūsties, apstaigāt Pareizo Stendu, ielasīt groziņā Ballantines, kurš no 335 kronām (jaunā cena) nocenots uz 335 kronām (vecā cena), pagrābties ābolu suļķi un doties mājup, pie sevis necenzēti lamājot kapitālistisko pasaules kārtību.
Jo neba nu tas Jēgerītis TIK jau nu ļoti garšo, ka ajajaj un nelaimenelaime. Un nevarētu arī teikt, ka nocenojums no 330 uz 290 būtu lielākais ietaupījums biznesa vēsturē. Bet tā smeldze, kas sirdī — tas nu gluži kā izdiņģēt mātei 15 kapeikas, doties uz saldējuma mazumtirdzniecības punktu, gara acīm skatot šito te, ar brilē krēmu, kā nu sauca... a tur aizejot noskaidrot, ka tikai saldējums vēsma, bļaķ, papīra turziņā. Nu vai piena, pa desmit. |
|
|
