| |
[Jun. 23rd, 2018|02:50 pm] |
| [ | mood |
| | Miegains | ] |
| [ | music |
| | Zrní / Nízko letí ptáci | ] |
Vispār tāds kā mazliet patriotisks lepnums pārņem, kad redzi, ka viena maza tautiņa jūras krastā spēj sapist vīkendu pusei Eiropas, jo nav jau tā, ka šitas te nolāpītais aukstums un lietus varētu kaut kā satilpt jāņojošās valsts robežās, jācieš visiem, kas vairāk vai mazāk tuvumā. Bet neko, starptautiskais cibas festivāls nopūtās, vairākkārtīgi noskuma, bet tomēr devās apmeklēt festivālu.
Jo festivāli dalās divās neproporcionālās kategorijās: vieni liek jums pērties uz kaut kādām jebeņām, vadīt dienas izdzīvošanas režīmā, salt teltīs, dzert overpriced spirdzinošos dzērienus, jo aizej un pameklē lētāk!, vārd'sakot kaut kādus ar normāliem dzīvības procesiem nesavietojamus apstākļus. Tikmēr citi notiek až pilsētas centrā un piedāvā pat speciāli atvēlētu tramvaja maršrutu, nemaz nerunājot par to, ka pēc pasākuma vari mierīgi aiziet iedzert iecienītajā barčikā un pēc tam ērti un omulīgi migt pats savā šai nodarbei iegādātajā mēbelē. Lūk, šīs otrās kategorijas festivālus es ļoti, ļoti atbalstu, atšķirībā no.
Bet par šaitanu detaļās. Un par to, kā vismazākie sīkumi var izrādīties sasodīti nozīmīgi. Iekļūšana festivālā vilkās apmēram 40 minūtes, vārdiem – četrdesmit. Un stāvot un gaidot uz iekļūšanu tu domā, ka nu kā, nu kā var šis process vilkties tik jau nu nožēlojami ilgi?, bet kad pats nonāc līdz šai procedūrai – saproti, cik absurdi ir iemesli. Vei, viņi tur šogad izlēmuši būt visi tādi progresīvi ar RFID čipiem aprocē, ko var izmantot maksāšanai par dzērieniem, iešanai iekšā-ārā, utt, lieliski, vai ne?, bet aproce ir tāda, kur bantīti kopā satur plastmasas huiņa ar samērā asām malām. Un meitēns, kurš tev viņu liek virsū, mēģina it kā pieklājīgi smaidīt, bet no kustībām un grimasēm redzi, ka viņai nupat jau nenormāli, nenormāli sāp īkšķis, ar kuru to plastmasas hreņ jāuzbīda virsū. Nu skaidrs, ka cilvēki pārāk nesteidzas, viņi pat varbūt labprāt darītu to savu darbu ātrāk, bet nevar!
Rezultātā papisām až pusi no Zrní performances, bet tas netraucēja nekavējoties atplaukt priecīgā smaidātm, jo tie jaunieši ir tik ļoti, ļoti neaprakstāmi kļovi un draivīgi, nu tik ļoti, ka jā, man, pa visādiem gigiem aktīvi staigājošam, jāsecina, ka šitā nevienam nezināmā čehu indie blice ir viens no labākajiem dzīvajā performējošajiem kolektīviem pasaulē, viņi prot, viņi aizrauj, viņiem pašiem patīk, viņi katru reizi vairo prieku pasaulē. Nu un pēc tam, pēc vairāku gadu neredzēšanās, Massive Attack, kas atkal jau nonesa jumtu ar savu performanci, sākumā nīgrojies par tiem cilvēku miljoniem apkārt, no kuriem puse nav sapratusi, kur vispār atnākuši, bet viss šovs ir tik hipnotisks, ka pārstāj vispār reaģēt uz apkārtējo realitāti, uh, tur tiešām nav vērts pat mēģināt kaut ko sākt stāstīt.
Un vēl ir ļoti lieliski, ka pašā vecpilsētā ir savējo barčiks, kurā kādu laiku jācieš un jāfeispalmo par kārtējo britu tūristu grupu, bet tad tiek aizslēgtas barčika durvis, un vakars var beidzot sākties, omulīgi, mierā un klusumā var uzņemt atspirdzinošos dzērienus, lūk tādi ir pareizi festivāli, jo es jums atgādināšu, ka ārā pūš un līst, un ir visādi citādi izteikti pretīgi.
Vārd'sakot pasākums šķiet izdevies, šodien ies turpināt. |
|
|