| Par nesteidzīgajiem cilvēkiem |
[Sep. 10th, 2011|07:02 pm] |
Labi pavizinājies, tātadīt, cēli pieparkojos pie picērijas, nu tik baudīšu nostaļģiju par vasaru, uzņemšu alutiņu omulīgā piesaulītē...
Ha, kā tad, visi āra galdiņi apsēsti, nu ja, visi gudri uz šādu relaksācijas formu, nu labi, piesēžu pie loga, monitorēju situāciju.
Un šuk!, skat!, viens pārītis nu tik maksā un projām taisās, šito laimi, jau tūlīt došos viņu laipni atbrīvoto galdiņu okupēt - labi, ka kājās vēl nepiecēlos.
Piecēlās viņi. Un turpat pie galdiņa palika stāvot, jo viņiem acīmredzami vēl bija jāparunājas, ježiše, nu mājās parunāsieties, ko, sen neesat tikušies, vai?
Stāv. Runājas. Vēl pa malciņam glāzēs, nu ja, tie arī jāizdzer.
Tad čuģikam jāaiziet līdz labierīcībām. Tā ir tāda vieta, kurp cilvēki parasti dodas samērā steidzīgā solī, bet ne šis konkrētais eksemplārs, nē, šim steigties nav kur. Viņš iet lēni un stabili.
O, skatos, nāk atpakaļ, nu tik ņemšu mantas un došos, kā... jāaaaa, pareizi, viņiem ir vēl mazliet jāparunājas.
Tad viņiem ratiņos sāk īdēt offsprings, offsprings ir jāpaņem rokās un jāpaucina. Sākumā vienam, tad otram. Tad atkal vienam.
Ā, nu ja, pareizi, mēs taču ejam projām, viņi atceras, un sāk no galda vākt visas savas mantas. Savāc. Tad ieliek kinderu ratos.
Tā kā ir atbrīvojušās rokas - paaareizi, var mazliet parunāties.
Tad madāma izlemj, ka ja jau tāda lieta, tad viņa arī labierīcības apmeklēs. Mužiks piesēž. Madāmai atgriežoties - pieceļas, protams, bet kur tad nu tā skries projām.
Var taču pastāvēt un parunāties, pie kam kausiņā vēl pirksta tilpums dzēriena, nu ja.
Stāv. Runājas.
Tad izlemj, ka nesīs tomēr savu offspringu rokās. Izpako atkal no ratiem.
Gatavojas iet.
Tad madāmai iezvanas telefons... |
|
|