|
Sep. 10th, 2011|06:28 pm |
Urbānsaiklinga piezīmes, garlaicīgi.
Lai slavēts galvenais ceļš un mūžīga priekšroka tiem, kas uz tā. Izrādās, ka veļika bremzēšanas ceļš pie 50 km/h ir jooooomajo cik garš.
Kaunā paliku, ziniet, kamēr rakājos pa kabatām, mēģinot noorientēties, kur kas sastūķēts, pabrauc viens onka garām, viss tāds sirms, ziniet, nu es pie sevis eueueu, ōpap, tu uz kurieni, tev mājās zārks jāpucē un šūpuļkrēslā pie kamīna gudri mazbērniem visādas viedas piezīmes jāizsaka, nevis riepas jādeldē!, nu tik dzīšu noķert – ziniet, labi vien ir, ka nenoķēru, aizskrēja šams kā vella plēsts. Nu labi, ne jau sportot nācu šai-vietā'i, man steigties nav kur.
Viens sportists izdomājis kalniņā pa kreiso ceļa malu mīties, nu labi, manis pēc, lai jau, tak pamanījis, ka es aiz muguras – jem un apzinīgi pārkārtojas pa labi, hujjaaaakš, metam pa bremzēm, viss priecīgais ieskrējiens kaķim izvadiekārtā.
Izdomāju, ka šodien, pārmaiņas pēc, uz Dobrihovici nē, tur caur tīrumu jābrauc cik tad var; devos izpētīt ko jaunu. Kaut kā dīvaini nogriezos, nu tur ceļš mazliet kalnā, nu nekas.
Pēc pirmā kilometra augšup, sirdī iezagās nelāgas aizdomas. Pie otrā parādījās apjausma, ka šis ceļš neiet gar kalnu, nē nē, šis ceļš ved tajā nolāpītajā paugurā augšā. Pie trešā kilometra vienīgais, kas turēja pie dzīvības un veselā saprāta, bija apjausma, ka pēc tam pa šo pašu maršrutu varēs braukt atpakaļ.
Ceļš, starp citu, atdūrās apdzīvotā vietā ar ārkārtīgi ironisku nosaukumu Dolní Břežany. (Latviski sanāk Lejasbrežāni. 330-380m v.j.l., viss normāli, aha)
Internetu parole esot “labu apetīti”. Kas interesanti, internets nedarbojas, ēst laikam šeit tomēr nemēģināšu.
Over and out, damalkos Birellīti un dosies atpakaļ. Pagājušās svētdienas askēzi ar 70 km laikam neatkārtošu vis, nē, paldies, omulīgs pivcītis piesaulītē pie picērijas šķiet daudz, DAUDZ labāks plāns.
---
Uh, biedri, dažādas baudas man pazīstamas, bet lejupceļš atsvēra katru izlieto sviedru litru, ka es jums saku.
Visādi svētdienas minēji ielās izlīduši, mīļie svētdienas minēji, šodien ir sestdiena, ejiet mājās! Famīlija kaut kāda pa celiņu sijājas, nu tik mīšu garām, kā pamanu, ka māmuliņa aizskatījusies vienīgajā pie debesjuma redzamajā zvaigznē un nelielā, tak pārliecinošā leņķī ripo šķērsām pāri ceļam. Uz mirkli apsvēru pedagoģisku bremžu pakaucināšanu, tak pārdomāju un pus-pa-zāli tomēr tiku garām šitentai romantiķei. “Atvainojiet” vietā, romantiķe situāciju raksturoja ar neapmierinātu “Jēziņ!”
Pie mājām, pirms nolāpītās Barandovas, salikās laba karma mazliet atlaisties uz soliņa, domas un lūgšanas sakopot, pirms augšup mīties. Kļūda, kļūda, kļūda, tā nevajag darīt, vajadzēja lupīt, kamēr vēl kaut kāda rezerves elpa ieslēgta. To es sev, lai nepiemirstas.
50 km, bet organisma signāllampiņas izkārtojušās jautājuma zīmes formā un migājas kaut ko par tēmu “un tas bija viss?” Pierod, laikam.
Vēl visādas gudras domas procesā ienāca prātā, bet aizmirsu. Uzpīpēšu, tad par Lēnajiem Cilvēkiem pastāstīšu.
|
|