| How the west was won (and where it got us) |
[Aug. 25th, 2011|12:35 am] |
Negaisa atblāzmas apspīd klaja lauka vidū stāvošu fabriku. No skursteņa veļas melni dūmi, ēka ir pilnīgi tumša, tikai vienā logā jaušama raustīga gaismiņa. Pār pagalmu vējš dzenā avīzes, konservu bundžas un iesaiņojumus no saldējuma Miša. Piepeši ar čīkstoņu paveras durvis, tajās parādās ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) vistu_zaglis. Nedrošiem soļiem, ziliem riņķiem zem sasārtušajām acīm viņš iznāk pagalmā, mēģinot saprast, vai ārā ir diena vai nakts.
- Biedri? Ē, biedri, ir te Cibās kāds dzīvs ar? Kāds ielies? Paldies!
Nedēļas pirmais alutiņš pazūd nekavējoties, vistu_zaglis pateicīgi noskatās, kā gādīgas rokas uzpilda nākamo.
- Biedri? Kāds šodien datums, kāda šodien diena? Kā jums te iet? Es kaut kad noteikti palasīšos, es apsolu. Pat vēl vairāk, gan jau es arī jums kādreiz kaut ko izstāstīšu. Īsumā? Nu īsumā es varu pateikt gan, īsumā tas skanēs - "Āāāāāāāā, kur var būt TĀDI idioti, ĀĀĀĀĀĀĀ!!!"
Otrais alutiņš ir pazudis izkaltušajā rīklē, kad piepeši no fabrikas dzīlēm atskan draudīga sirēna un apkārtni izgaismo sarkana signāllampa. Nometis kausiņu, vistu_zaglis nopūšas, pieceļas, un atkal pazūd aiz smagajām metāla durvīm. Uz mirkli paveras neliela sprauga, un izmocīta balss klusi, sapņaini nosaka: "Biedri. Biedri, ja vien jūs zinātu, kā es gribu brīvdienu. Vismaz vienu brīvdienu!". Durvis aizcērtas, pēc nepilnas minūtes no fabrikas dzīlēm atkal atskan virpas gaudoņa.
Titri, skan Biopsihoz, skatītājiem tiek pavēstīts, ka "this feature was based on a true story". |
|
|
| |
[Aug. 25th, 2011|12:49 pm] |
Nē, es atvainojos, es nespēju to turēt sevī, man tas ir jāpasaka.
Tā kā darbos negaidīti iezagās pauzīte (- Kad var gaidīt laboto maketu? - Kaut kad drīz pēc tam, kad saņemšu labojumus), izlēmu, ka vienīgā iedomājamā metode, kā pamosties, būtu - iziet ārā, atsvaidzināt atmiņā, kā tad pasaule izskatās saules gaismā.
Nu re, un eju es tāds pa kalnu lejup, saules apspīdēts, ausīs muzāriņš dārd, Zino Davidofa brendotie papirosi bagātina organismu ar visādām veselīgām vielām, uz mirkli pat parādās kaut kādas labsajūtas pazīmes.
Un te pēkšņi - hlaabisj!, nu tā, ka balsī nolamājos, kaut kāda lidojoša hreņ, ko es nepaspēju pat saskatīt, iekož kājā. Un sāpīgi tā, piezīmēšu, nu tip kā lapsene, tādas tās izjūtas, bet saprotiet - labi, štrunts, nu iekoda - iekoda, tas nebūtu pieminēšanas vērts, bet pirmā doma, kas ienāk prātā, ir tāds aizvainots "par KO???" No, srsly, es nevienu neaiztieku, nekādos krūmos nelienu, eju pa ielas vidu, a te pielido šitāds spārnains gopņiks, iekož un aizdudina tālāk ar labi padarīta darba sajūtu.
Random violence, bļaķ, nekur, nekur vairs nav droši. |
|
|