|
Aug. 25th, 2011|12:49 pm |
Nē, es atvainojos, es nespēju to turēt sevī, man tas ir jāpasaka.
Tā kā darbos negaidīti iezagās pauzīte (- Kad var gaidīt laboto maketu? - Kaut kad drīz pēc tam, kad saņemšu labojumus), izlēmu, ka vienīgā iedomājamā metode, kā pamosties, būtu - iziet ārā, atsvaidzināt atmiņā, kā tad pasaule izskatās saules gaismā.
Nu re, un eju es tāds pa kalnu lejup, saules apspīdēts, ausīs muzāriņš dārd, Zino Davidofa brendotie papirosi bagātina organismu ar visādām veselīgām vielām, uz mirkli pat parādās kaut kādas labsajūtas pazīmes.
Un te pēkšņi - hlaabisj!, nu tā, ka balsī nolamājos, kaut kāda lidojoša hreņ, ko es nepaspēju pat saskatīt, iekož kājā. Un sāpīgi tā, piezīmēšu, nu tip kā lapsene, tādas tās izjūtas, bet saprotiet - labi, štrunts, nu iekoda - iekoda, tas nebūtu pieminēšanas vērts, bet pirmā doma, kas ienāk prātā, ir tāds aizvainots "par KO???" No, srsly, es nevienu neaiztieku, nekādos krūmos nelienu, eju pa ielas vidu, a te pielido šitāds spārnains gopņiks, iekož un aizdudina tālāk ar labi padarīta darba sajūtu.
Random violence, bļaķ, nekur, nekur vairs nav droši. |
|