| |
[Jun. 26th, 2010|10:03 pm] |
| [ | mood |
| | Dodiet jaunu, skaistu dzīvi | ] |
Nu pabraukājāmies, nu jomajo. A sākās viss ar nevainīgu plānu — izvilkt metāla bērīšus un tā rātni, nesportiski pamīties.
Vltavas panorāmu papildinājuši jauni objekti, piemineklis trīs slīkušām sinhronajām peldētājām un Gulbjutēvs ar lielo G, putnam līdzīga pojebeņ pāris metru izmērā, sākumā pat sabijos. Fotku nav, pie pirmās iespējas deliverēšu.
Uzņēmu iekšķīgi trīs bezalkoholiskos pivčus. Pašsajūta normāla, asinsspiediens stabils, anomālijas nenovērojas, interese par gumijas sievietēm nerodas. Tiesa gan, pieņēmu lēmumu glāzē neliet, lietot no pudeles, lai pavisam gejiski neizskatītos.
Uz salām United Islands fests, pa kreiso krastu ar veļiku pārvietoties neiespējami, Kampa parkā populācija blīvāka kā Jūrmalā, uz skatuves kaut kāds lisijs čuģiks ar saksofonu kaklā performēja Kusturicas kreatīvus.
Lai uzņemtu romantisku alutiņu senāk minētās pludmales krogā, izrādās, jāapmeklē pati pludmale, par ko no nabaga proletariāta prasa sūri-grūti pelnītās kronas, lai paši sēž savā dzertuvē, buržuju sivēni, es ceru, ka tur beņķi cieti un neērti.
Mājupceļā pieņēmu neadekvātu lēmumu nesekot dzīvesbiedres gaišajai idejai ar veļika iecelšanu tramvajā uz vienu (crucial) pieturu, bet lupīt cauri ielejai. Pie finiša (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) rasbainieks zina) vienkārši stūmu bērīti pie rokas, nuinah šitās ciešanas pār manu sirmo galvu, tas nekas, ka pats uzprasījos.
Toties obzervēju sirmu japāni, kurš mierīgi, rokas kabatās sabāzis, it kā nekas nebūtu noticis, soļoja atmuguriski. Pieļauju iespēju, ka tādējādi viņš ar katru soli vienkārši kļūst jaunāks, nevar jau zināt, cik vecs bija ceļa sākumā, norādīju dzīvesbiedrei, ka ja mēs te ieraugām līksmi smejošu japāņu puisīti, tad viņam viss ir izdevies.
Dzīvesbiedre izteicās, ka japāņa vietā apstātos kaut kur pie 25 gadiem, bet man radās aizdomas, ka jaunības maksimālismā satrakosies un nokruķīs līdz pirmsskolas vecumam. |
|
|