un ja dvēselei būtu kāda teikšana, i mean, ja šoferis varētu atļauties ko vairāk par vienu pīkstienu, vai tad viņš ļautu dzelzs puņķim sašķaidīt human beingu? vadītājs vispār tur tikai kā tāds amulets piesprausts, tā pat kā visa tā māžošanās ar sarkanajiem karodziņiem. ta jau labāk tie, kas bez šofera dragā nost malto gaļu vienā gabalā.
domāju, ka mana sirdsapziņa gan arī dažkārt sataisa lielas acis aiz manu acu lukturiem, redzot, kur nesos. kaut ko iepīkstās, bet ādas maiss jau dzīvo savu dzīvi. tāpat arī dzīvo vilciens savā nodabā.

braucu ar vilcienu, kas tikko nobraucis cilvēku. vadītāja palīgs, laikam jaunulis, aizlaustā balsī ziņo par negadījumu. iedomājos, par reinkarnāciju - kāpēc gan ir versija par to, ka viena un tā pati dūšiņa pārlido uz citu ķermeni? varbūt gluži otrādi - tās ir vēl mirstīgākas par čaulu? tās kā kuģa kapteiņi nāk un iet, bet kuģis paliek. varbūt vispār dvēseles ir viendienītes un nomaina cita citu ik nakti, līdz kamēr vairs mašīna nav piedarbināma. vienu dienu lido, lido .. paskatās - ā, nē, tas jau vraks, lai iet pie lūžņiem.. nu kaut kā tā?

un atlikusho pikji notriecu ieksh pachinko: iegruud mashiinai riiklee banknoti, izbirst sidraba bumbinjas, un tad tu vinjas dzenaa ar klokji caur labirintu; shkidrajaa ekraanaa peld zivinjas; un apkaart visiem birst naudinas. atmirdzu pati savaas saulesbrillees speelju automaatu ielenkumaa. apmeeram taa arii biju iedomaajusies paradiizi. te nu mees visi ideaalisti satiekamies. tobish, visu vai neko.