vakar pētot grāmatu par cilvēku fizioloģiju, sapratu, ka mani bērni nezina, kas ir "zosāda". es savu bērnību bez zosādas nespēju iztēloties.

E man prasa, kas bija manas mīļākās rotaļlietas. es tā nemaz nevaru atcerēties - man nebija tādas lelles vai konstruktora, kas būtu izraisījies baigo kaifu. bet viņš pats spēlējoties man sāk atgādināt, kas bija tas, kas suģestēja.
caurspīdīgas lietas, slīpēti kristāli, perlamutrs, medūzas, varavīksnes, vectēva spožās manžetes pogas, žābo, akvārijs, spīdīgas zivis, putnu spalvas, bleķa vilciņš, stikla eglīšu mantiņas, "lauztās sirdis" (puķes), "zilās kurpītes" (puķes), ipomejas ziedi. gaismas mūzika. un prožektoru krāsainie layeri. layeri visās krāsās. ( ak layeri )

vieni no maniem pirmajiem vārdiem (pēc "gaļu" un "desu") ir bijuši "neaiztiek manu!"

mana vecāmāte strādāja katedrālē iekārtotajā Zinību namā, un es tur daudz dirnēju, kad "uz lapas". viņas birojs bija zem viena no kupoliņiem, tur bija vairākas telpas, t.sk. viņas priekšnieces kabinets. priekšniecei patika, kā es izildu dziesmu "sabaka bivaet kusačej, no toļko ot žizņi sabačei". droši vien tāpat kā mums tagad patīk, kad E Stīvena Fraja intonācijās deklamē: "Many kids dont get asperagus, Show some fucking respect for them - eat!"