fak, man paliek slikti pēc ēšanas - vienalga, lielas vai mazas, sāļas vai saldas. tā ka slikta dūša un ģībonis nāk virsū. progresējoši visu pēdējo nedēļu.

/me pieplakusi pie kukurūzas bundžiņas. blīstu un tūskoju.

fēk, pamodos, esmu slima, nevis vnk puņķaina. pilots žagojas, šodien laikam izlaidīšu reisus.

man šobrīd vēderā ir otrs pilots.

tā kā man līdz due date palikušas ~100 dienas, varētu arī uzsākt (jeb turpināt) kādu "visas dienas laimīgas" apņemšanos. es esmu arvien aizmāršīgāka un bezatbildīgāka. piem, pirms 2 h man būtu vajadzējis sēdēt jau daktera rindā, bet man poh. es izgulējos, izņurcījos ar Eiženu, uzvārīju kafiju kanniņā. mēģināšu iet rīt vai parīt, lai gan parasti nekad neatkāpjos no kalendāra un ierodos savlaicīgi.

fak, un tieši tagad, kad vienīgā ateja ir iet laukā aukstumā ar lukturīti, baidoties no nezināmajiem tumsas zvēriem, man puisītis sper pa pūsli un vajag čurāt ik pa stundai.
/me saņemas, sien šalli un iet atkal

Eižens šausmīgi gaidīja sonogrāfiju, viņš jau pagājušo reizi uzskatīja, ka viņam būtu jāredz. bet kā nu tur notiek - sāk rakstīt papīrus, tad liek apgulties, nepiedāvā ieaicināt skatītājus, es pati no galda arī kautrējos saukt. šodien jau pēc sonogrāfijas saku dakterei, vai nākamreiz varēšu brālītim parādīt. un viņa tāda - "ko uzreiz neteicāt? sauciet iekšā, taisām vēlreiz."
labi arī bija, jo, kad atnāca Eižens, vairs nekāda mērīšana un pētīšana nebūtu sanākusi, jo visu laiku bija jāsmejas par viņa komentāriem. viņš bija ļoti satraucies un nopietns, un ārkārtīgi iedziļinājies attēlā. viņš redzēja skeletu un skropstas, un tad pašu galveno - puņķi.

ok, intuīcija nekad nav bijusi mana stiprā puse. man vēderā ir puisītis. ja tam ir kāda nozīme, es jau neesmu nekāda dženderiste. nezinu, kā mūsdienu sonogrāfijās to var atstāt noslēpumā. tur tas bija - obvious diņķītis.

vakar klasiski nokritu uz kāpnēm, lejā kāpjot, noslīdēju uz dibena kādus 8 pakāpienus. ļoti nobijos, nu, tur grūtnieces krišana pa trepēm, bet it kā neko pārāk nesasitu. dibens diezgan pneimatisks.

es joprojām nezinu, vai man ir iekšā puisītis vai meitenīte. tikmēr es "dream of Jeannie with the light brown hair".

esmu piepūtusies kā balons.

aplikācija teica, ka man šonedēļ sāksies murgi, un tā arī ir. ar daudz nāvēm, vainu, bailēm.

man šodien bija jāuzraksta raksts, es ieskicēju pamatu, un iestājās tukšums. es varu tagad padarīt kko tikai no rītiem, bet tad arī jāsagaida klusumu, kad viņi izkasās no mājas. pēcpusdienās esmu miegaina, un nekas nenāk prātā. kafijas un alko nevar dzert, lai sapurinātos. tā nu es skatos Bitvu ekstrasensov, lai nedomātu par to, ka nedomājas.

šodien pret nelabumu palīdz siļķes

man atkal/joprojām ir nelabums, kas pāriet tikai tad, kad ēdu saldumus

vai nu laikapstākļu migrēna vai tas ka beidzu dzert progesteronu, bet šodien atkal nāk vēmiens sabiedriskajā un viss smird (plātsmaizē uzodu sabojājušos saldo krējumu).

sēdēju ilgi krastā pie Gaujas krācītēm, apskāvusi savu puisīti un bira asaras no domas, ka viņš nekad vairs nebūs tik maziņš un vienīgais bērniņš. ne jau tādas bēdīgas asaras, tikai mazliet melanholiskas. pēc tam mēs ilgi ar spieķiem rokās gājām pa šaurajām stāvkrasta takām, pretī saulei. jā, vākdami kļavu lapas. skatīdamies kukaiņus. un nu, pēc tās krācīšu epizodes, es apzinājos, ka man ir vēders, kurā ir vēl viens bērns, un ka man laikam nav bijis laimīgākas sajūtas par šo, kad viens bērns pie rokas un otrs vēderā.

biju uz pārbaudi, stāvoklis esot ok, vairs izkrišanas draudu nav. dzimumu vēl neteica, bet man liekas, ka es redzēju krāniņu.

sāp vēders, es tomēr nespēju notankot nekādus, pat sadzīviskus satraukumus. I tulīt aizbrauks. man vispār nav miera.