kas ir interesanti - gaļu man ir prasījies ļoti maz, varētu teikt, ka esmu kā apsēsta pārgājusi uz dārzeņu svaigēšanu (ja neskaita tos dažus Ingmāra canneloni izgājienus). bet analīzes ir nevainojamas - pat dzelzs netrūkst, kas pagājšreiz bija zems jau kādā 7. mēn. un tika bez panākumiem celts ar visādiem pretīgiem preperātiem.

tikko negausīgi noriju vidēja izmēra kāpostgalvu. man laikam vēderā ir zaķītis.

Nekas neiepriecina vairāk kā aiziet pie daktera un uzzināt, ka bērnam vēderā viss ir kārtībā. Uzreiz parādās spēks normālam dzīves ritmam. (Viņš ir ļoti liels un gatavs, bet ārā vēl netaisās, gaidīsim līdz Valentīndienai.) Aizvedu E uz nodarbību un 2 h pastrādāju Gaskoņas kadetos. Tagad pārnācām, nāk miegs. Uzliku Eiženam Frozen un liekos pagulēt.

aizvilkos ar ragavām nodot analīzes. fak, nosvīdu tā, ka džempera piedurknes slapjas visā garumā.

es tikai riju burkānus (vismaz kādus 10 dienā). ejot pa pilsētu man kabatā ir tie mazie uzgraužamie, citādi sākas lomkas.

mana labā pašsajūta ir atgriezusies. laikam kritums bija no saslimšanas, kas īstenībā ir tikai vieglas iesnas.
sāku likt somu. bet E tikmēr paņēmis 2 lego figūriņas spēlē Santās un Ingmāros. un dzied dziesmas no Frozen.

( šīs )

to grūtniecību un dzemdēšanu ir vispār iespējams kaut kā iemācītiea darīt labāk? prātīgāk, apdomīgāk?
manā dzemdību somā pagaidām ir tikai leoparda zeķes. un miljons iekšēju pārmetumu, ko būtu vajadzējis darīt labāk.

"praktiski visas sievietes šajā grūtniecības posmā ļoti pārdzīvo. (..) jādomā par patīkamām lietām. Izslēdz no savas vizualizācijas sliktas filmas un programmas ar vardarbības ainām, nelasi negatīvu literatūru un netiecies ar cilvēkiem, kurus nevēlies satikt."

es kaut kur pakausī jūtu depri. jūtu, ka eiforijas hormoni jau krīt, un viss, kas priecē, ir, ka man vēl mazliet ir, ko darīt arī bez mājsaimniecības. zviedru mātes uzņēmība manī noplaka tieši proporcionāli ģimenes budžetam. naktīs ilgi nevaru aizmigt un tad no rīta pārvelku segu pār galvu, kamēr fonā uz riņķi iet skubidū.
vienīgā jautrā daļa, ka man joprojām gribas ēst tikai ābolus un (pēc zemes smaržojošus) burkānus lielos apjomos. ne gaļas, ne kūkas, ne sieri nevilina.

"ebreju sievas nav tādas kā ēģiptiešu sievas, jo tās ir spēcīgas, pirms vecmāte pie viņām atnāk, tās jau ir dzemdējušas." (2 Mozus 1:19)

būt lielā stāvoklī ziemā ir daudz foršāk nekā vasarā, kad tāpat jau ir tendence pampt un smakt. svaigais gaiss un tādas pastaigas kā šodien anestezē visu diskomfortu. man ir ne tikai trūdošas zemes cravings, bet gribas arī grauzt ledu, kas ir vēl viena jocīgā iezīme kaut kādam procentam grūtniecību. tā nu šodien esmu burtiski nokļuvusi ziemas pasakā - varu izkārt mēli un kaifot, sniegs pats krīt mutē. viss smaržo pēc sniega. un cerams drīz izdīgs arī mazas lāsteciņas.

nupat biju uz stundiņu izslēgusies. esmu jau iegājusi nepārvaramās pēkšņās aizmigšanas stadijā.
bet baseins joprojām ir magic. tajā un vairākas stundas pēc tā jūtos viegli, nekādas "bungas" neplēš, nevelk. braucu savu triatlonu pa visu sniegu bez nekādām spazmām un mazākās piepūles.
bet vakars klāt kā vāks, un atkal plēš un spiež. vairāk par baseinu man patīk tikai doma par to, ka vēl kādu mēnesi varēšu dzīvot neziņā par to, kā tas un kāds viņš būs. mēģinot un nespējot iztēloties viņa seju.

ļoti velk vēdera ādu, teiktu, visu miesu un vēdera plēves u.c., kas tur nostiepts kā bunga. konstanti sāp pie nabas, liekas tas balons pārplīsīs. un es neesmu neko daudz spējīga padarīt. no rīta dažas h patulkoju, kājas uzpampa, dibens notirpa. tā ka temps: 1 aina dienā.

daktere apstiprināja, ka mana vēdera pilots ir apgriezies kājām gaisā un bija atradis tam īsti piemērotu brīdi - kad es pēc vieniem naktī klunkurēju uz mājām no "Dailes".

man uz bikšu birkas rakstīts "women's secret maternity"

es tikai sarijos Magnes B Premium un ļaujos gaidību eiforijai. šis ir mans absolūti laimīgākais stāvoklis. jā, es esmu gurdena un neveikla, bet es jūtos laimīga vnk guļot un pulsējot. stundām! un šoreiz nemēģinu sevi apklusināt ar stilīgu gruzonu.
tā ap šo laiku bija arī ar E, es sāku mīlēt to mazo rociņu, kas spiežas man pret vēdera ādu, es joprojām to rociņu naktīs bučoju, tā ir vismīļākā mazā rociņa. un tagad manī pukst un no iekšpuses kņudina jauna dzīvībiņa, kas pieskaras vēl ļoti, ļoti maigi, un es jūtu pret viņu kaut ko pavisam trauslu. E nāca kā vasara plaukumā un tad pilnbrieds ar ābelēm, kuras liecās no augļu svara. šo bērniņu es gaidu kā pirmo gaišo dienu kaut kur tur uz priekšu pēc ziemas tumsas.

mans triatlons = ar riteni uz baseinu, vingrošana un bērna peldētapmācības nodarbība.

man vairs nav tik slikti pēc ēšanām, varbūt tomēr dziedzeris pats tiks galā bez daktera. es mēģinu apēst to, kas prasās, un reizēm tieši pēc cukura paliek labāk. dedzināšana protams ir atsevišķs stāsts, bet to es jau gaidīju un rēķinājos, ka būs.
sēžu domskolā, otra grūtniece, kad te figurēja, paspējusi brīvlaikā apdzemdēties un jau staigā ar groziņu.

huļi es neguļu

Aizminos uz baseinu, pavingroju, tagad aizvedu E uz skolu un došos uz tirgu.
šis būs tāds novembris, rīšanu un skumšanu atstāšu uz decembri.