pēdējā laikā arvien biežāk skatos uz bērniem ar sajūtu "ko šie cilvēki dara manā mājā?"
staigā tāds puisītis pusgariem matiem trennūzenēs, skatās savu planšeti, domā savas domiņas. kur man bija prāts savā dzīves telpā ieviest šādus kaimiņus?
kāpēc lai kāds gribētu dzīvot zem viena jumta ar skolēnu vai tīni?

pēc sešu velux aptumšojošo jumta logu žalūziju uzskrūvēšanas esmu to iemācījusies darīt at meditatīvu vieglumu.
šovakar tik pat rimti saskrūvēju un sašķiroju arī gramatplauktu.