šaja datumā vienmēr atnāk pavasaris

šausmīgi gribas kaut ko saldu. vienīgais saldums ir kaut kada dīvaina šokolādīte auduma maisiņā, kuru Ingmāra vectēva brālis veda kā ciema kukuli no ASV savam nu jau nelaiķim brālim.
cik tieši neētiski tas būtu.. un interesanti, cik veca tā ir.

upd norm. - fair trade, non-gmo, no ekvadoras
bet daudz kam joprojām ir skumja piegarša

Ingmārs ir tāds cilvēks, kurš gatavs pirkt nepiemērotu dzīvokli tikai tāpēc, ka patraucējis mākleri, un negrib piečakarēt.
(viņš tikko pārradās no veikala ar grāmatu, kura mums jau ir, jo solītās lietas nebija, un viņam kaut kas bija jāpaņem)

My Love, Don't Cross That River (2016)
https://youtu.be/mwhU1UYV7w4

fotogrāmatu triloģija "publiskā telpa" ir spēcīgs izdevums, bet Māras Brašmanes daļa "Centrāltirgus" ir šedevrs (šausmīgi sāpīgi skatīties, bet arī ļoti skaisti)