bēbītim caureja pēc tās suņu kaku sāgas. visu nakti cēlās. man asiņo kājas pirksts.

stāv dirsa uz ietves šķersām, aizšķērsojusi visu ietvi - no apmales līdz iebrauktuvei maksas stāvvietā, runā pa tel. un rakņājas bagažniekā. un rāda man lai apbraucu viņu pa ielu.
es ar bēbi priekšējā sēdeklī neesmu pārāk manipulēt spējīga, lai dotos pretējā virzienā Tallinas ielas straumē. Tāpēc gaidu. Dirsa turpina nesteigties un rāda man, ka nebrauks prom, lai es braucot pa ielu. es iedodu bērnam maizi un turpinu gaidīt. viņa sāk dirst, ka es nedrīkstu atrasties uz ietves. es saku, ka drīkstu, jo šajā satiksmē man ir nedroši. viņa saka, ka nedrīkst bērnu uz riteņa vest, ka es pārkāpju noteikumus. saku, ka noteikumus pārkāpj viņa. saka, ka es nedomāju ar galvu, ka bērnam uz riteņa ir bīstami. es saku, ka viņas mašīna ir bīstama. viņa uzcepjas - kā gan mašīna ir bīstama. saku, ka tā bojā gaisu. un tad viņa pāriet ad hominem, ka esmu bomze un bojāju gaisu.
aizbrauca, kad otrā pusē cilvēks ar ratiem arī netaisījās iet pa ielu.

noliku bēbi gulēt, bet tā vietā, lai izmantotu šo laiku un palasītu par kultūras vietu aktīvā eksternālisma teorijā, gāju kāpņutelpā skrūvēt no sūdiem atmazgātās ratu detaļas. stumjot sēdekļa apvalkā putuplasta pamatni, salauzu to.