pusotrs gads - pirmo reizi brauca ar mani ratos turp un atpakaļ.
es tikai skatījos no augšas un sapņoju par to, kā viņš aizmigs un es apēdīšu viņa iesākto pīrādziņu.

kādreiz Zoļikā pirmā stāvā aiz viesistabas dzīvoja tante Broņa. viņai mājās matos bija rullīši un viņa vienmēr kopīgajā virtuvē ilgi cepa kotletes. es tagad domāju - vai laiks ir kļuvis īsāks, vai recepte cita, bet es nekad kotletes necepu pārāk ilgi. viņai visas bija tādas vienādas rudi brūnas - tieši tādā pašā krāsā kā rullīšos satītie mati. viņa bija mazliet līdzīga manai mammai un pārējām mammas māsīcām, tikai viņai nebija bērnu, jo viņas mīļotais, kurš bija palīdzējis celt šo māju, nomira, un viņai nekad neviens cits tā arī neiepatikās. no visām māsīcām viņai bija vislielākās acis un viņa bija vislīdzīgākā Allai Pugačovai. arī visas mēbeles viņas istabā bija rudi brūnas un lakotas kā viņas mati.
viņa strādāja nakts maiņas, un mēs ar māsīcu viņai traucējām gulēt, bet mum straucēja viņas kotletes, jo mums vienmēr gribējās ēst un tās tik ilgi tur čurkstēja un smaržoja, bet mums nevienu nedeva, tāpēc bija liels čelindžs kādu no tām nozagt, jo Broņa precīzi zināja, cik kotletes saiet viņas pannā un varēja viegli pamanīt, ja kāda trūkst.