franču bērniem esot tāds joks - paprasa, lai otrs pastiepj plaukstu, tad ieliek plaukstā ļenganu pirkstu un saka: "t'as touchē le pipi de Sarkozy"

ķeram vardes un dodam viņām vārdus. maniem bērniem nekad nekas nav paticis vairāk.

- maziņā ir Simons, bet tā, ko tikko atnesa, ir Baba
- nē, tā ir Manene
- tā nevar būt Manene, jo viņa ir mirusi
- tā ir Manene pirms viņai bija vēzis

tā es sāku strādāt toreiz pirms 4 gadiem, kad E vēl zīdīju (pirmā nedēļa):
- jutos kā milzīgs, svīstošs gaļas blāķis ar debīlu sejas izteiksmi. man tajā kabinetā nebija vietas, jaka bija par šauru, biju visiem pa kājām, neko nerubīju. un man pamazām kāpa migrēna, izplūda attēls un bija ļoti grūti nokoncentrēt skatienu sarunājoties. pārtraukumā skrēju pie Eižena, pati jau biju pārizsalkusi - nezināju, ka man ir nauda uz konta. kad to uzzināju, aizgāju uz visdārgāko no tuvējām ēstuvēm - čillī picu. baigi ilgi bija jāgaida, tikmēr Eiž. piezīdās un aizmiga. noliku viņu uz šaurā dīvāniņa, Ingm palika pieskatīt, un atgriezos "darbā", kur bija jādzer vīns ar priekšniecību.

- man ir viss apnicis, es braukšu uz sarkandaugavu. pie trakajiem.

- steidzos taisīt "jaunā darba" haltūru, kuru tā stulbā svaģba man iekavēja tādā mērā, ka šodien bija jāstrādā dubulti, bet tik un tā nepabeidzu.

- "darba" diena izpaudās tā, ka mani visu dienu drāza par gabaldarbu, bet neatliekamie darbi tikai krājās ēpastā. ap sešiem vakarā es tos izlasīju. pildīšu rīt no rīta.

- kad tieku no biroja mājās, krūtis jau sprāgst pušu un pil.

- pagaidām izskatās, ka es strādāju 2 slodzes. pirmā tur atnāku, pēdējā aizeju un līdz pusnaktij vēl mājās mēģinu pabeigt.

- pusdienlaikā parkā satiku bērnu un apraudājos par to, cik man grūti iet, bet atnākot manos darba pienākumos bija degustēt latviešu vīnus