skaidrs, ka es saviem dēliem neliedzu lelles un kleitas. E iet uz skolu rozā zandalēs un vakar staigāja apsējis zilu sedziņu kā frozenes kleitu (Frozen ir 2. vietā aiz būšanas par vampīru). bet kurš tad liedz, ja nav vien baigais mačists? arī mana tradicionālā brāļa ģimenē viens no dvīņu puikām staigāja rozā, kad vien gribēja, un arī mans brālis, cik atceros, bērnībā regulāri staigāja kleitās un ar auskariem, un lelle arī viņam bija mīļāka rotaļlieta nekā man. meitenēm īstenībā nemaz nav nekādu tik izteiktu "zēnu" lietu, ko vilkt un spēlēties.
es vnk šorīt lasīju par gender neutral audzināšanu un nesapratu, ar ko tā atšķiras no parastas audzināšanas, t.i., vnk neaudzināšanas, bet ļaušanas augt.

šodien tikt līdz dakterim (obligātā pēcdzemdību vizīte) - tas tik bija kaut kas. visu rītu bērniņš raudāja. paēd, raud, pakakā, raud, neguļ nemaz. tikai uz rokām nēsājams - pašai ne kafiju iedzert, ne pačurāt, kur nu vēl dušā ieiet. Eižens arī pa māju ar trīcošu lūpu - atnes kasti ar lego, atrodi man mūmijas detaļu (starp tūkstošiem citu). domāju jau, ka ne pie kāda daktera netikšu, bet te bēbīts pievēra acis. es viņu ievīstīju segās (āra drēbes nevilku, jo esot taču 17 grādi!), uzrāvu sev džinsas, Eiženam cepuri, paķēru Vitai maizes šķēli un skrēju laukā, kamēr nav atsācis bļaut.
izskrēju pa ātru, nolēmu - paņemšu ziedus dakterei, kas par velti (nodokļu maksātāju naudu) ar mani bija visu šo laiku, rakstīja man hormonus, cēla klausuli brīvdienās. atceros vēl tagad, kā jūlijā ļoti ļoti mierīgā balsī viņa man teica: "iespēja ir ļoti maza, ka auglītis saglabāsies. ar to jums ir jārēķinās - ja daba būs lēmusi, viņš aizies. bet visu, ko mēs varam izdarīt, darīsim". nu, bija man jāieiet tajā ziedu veikalā, bet, protams, kamēr cēlu ratus pa pakāpieniem un E atspēries turēja smagās ārdurvis, "auglītis" pamodās un atsāka brēkt. kratīdama ratus aizskrēju līdz Daugavas sporta nama skvēriņam, uzvilku cepuri, pārbaudīju bikses, nu, ko man bija darīt? pazvanīja telefons, prasīja, kur dabūt Skroderdienu ierakstu. tikmēr Eižens Vitai paredzēto maizes šķēli izbaroja putniem, un sāka līt. lietus bēbītim vispār nemaz nepatika, turklāt viņš bija jau nosalis. skaidrs, ka jāiet būs iekšā poliklīnikā ar visu bļaujošo bēbi. satikām Vitu pie klīnikas ieejas, paņēmām brēcēju rokās, uznesām augšā. tur bija rinda. tā mēs viņu tur ucinājām pa abām, pupu devām, bikses mainījām, E kaut ko gļukoja visu laiku, nelaida citus pacientus pa koridori garām, tēloja sālsstabu utt. sagaidīju savu kārtu, uzdāvināju puķes, uzzināju, ka mana dzemde ir "brīnišķīgi savilkusies un olnīcas kārtībā", un varēju iet atpakaļ. tagad jau laukā normāli gāza. bēbītis bija piemidzis, tāpēc ieliku ratos, bet ko darīt - ratu plēves nav. apsēju lakatu un skrējām mājā kā tērēti. pārradāmies galīgi slapji.

(paldies, ka tikmēr mani izklaidējāt ar vērtīgo gender neutral diskusiju)

vēl pie manis šodien taisījās atbraukt Kultūršoks ar jautājumu par kultūras pasākumu pieejamību bērniem... what?

Ingmārs pirms brīža atvēra gāzi un nepiešķīla dzirksteli. laikam gaidīja, kad viss dzīvoklis piepildīsies.
(bēbīts toties neraud)

un pienāk 21:00, viņš beidz bļaut un aiziet gulēt. nē, nu, normāli. paldies par šo dienu.