es biju bēdīga/noraizējusies no rīta, tad aizgāju uz Degunradzi, apēdu saldo ar zemeņu ķīseli, un iestājās pofigs. izstaigājām ar Eiženu manas dzimtās Lielo kapu takas, rādīju namus, kur dzīvoja manas draudzenes, savu skolu, savu bērnudārzu, viņa topošo bērnudārzu. manā bērnības dienu pagalmā, kompensējot nozāģēto dižpapeli, ir iestādīts sēru vītols, kuram izšķīlušies pūpoliņi. dzied putni, un ir atnācis pavasaris.

"tu parunā ar bērniņu, sarunājiet datumiņu, kurā viņš nāks." "uzraksti dzemdību plāniņu"
visi sarunātie plāniņi un datumiņi ir garām. un ir dzīve tāda, kā tā ir. bez nekādas intuitīvas programmēšanas, karmām un baha ziediem. stabili uz savām 2 piepampušām kājām, iekšēji atteikusies no visas pasaules ārpus manas mājas.

šis ir skaistākais vēders, kāds man jebkad ir bijis