tā kā es Domskolā vairs nevaru izturēt psiholoģisko spiedienu no apkārtējiem par to, kad man dzims un cik esmu pārstaigājusi, aizsūtīju E uz skoliņu ar auklīti.
E koridorā viņai pakratīja ar pirkstu un teica: "tev jāiet tikai pie rociņas"

es nezinu pat ar ko salīdzināt, liekas, ka patiešām man nekas neriebjas vairāk par galda dziesmām. vissliktākā - "es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs" (mani pārņem šermuļi drukājot šos vārdus). viss tas repertuārs, kas kādreiz skanēja vecvecāku saviesīgajās pasēdēšanās, ieskaitot zilo lakatiņu, šalc zaļais mežs, ak, Izabella un žēli ķērc nav vērts nav vērts. un vissliktākie - marši (tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus) un vēl vārds "polšs".
ar tautasdziesmām, lai cik nodreijātām, man šādu riebuma sajūtu nav. droši vien tā jūtas Ingmārs, klausoties darbā STAR FM.