Eižens šausmīgi gaidīja sonogrāfiju, viņš jau pagājušo reizi uzskatīja, ka viņam būtu jāredz. bet kā nu tur notiek - sāk rakstīt papīrus, tad liek apgulties, nepiedāvā ieaicināt skatītājus, es pati no galda arī kautrējos saukt. šodien jau pēc sonogrāfijas saku dakterei, vai nākamreiz varēšu brālītim parādīt. un viņa tāda - "ko uzreiz neteicāt? sauciet iekšā, taisām vēlreiz."
labi arī bija, jo, kad atnāca Eižens, vairs nekāda mērīšana un pētīšana nebūtu sanākusi, jo visu laiku bija jāsmejas par viņa komentāriem. viņš bija ļoti satraucies un nopietns, un ārkārtīgi iedziļinājies attēlā. viņš redzēja skeletu un skropstas, un tad pašu galveno - puņķi.

E: "kāpēc lielajiem ir mutes uz leju?"

E: "kāpēc tētis pa nakti guļ pļiks?"

tad panesās tēma "kas ir profesors?" (kāpēc viņiem nav mati, ko vini izdomā, "dažreiz profesori dzer ūdeni, kad viņi ir daudz izdomājuši", parādi man profesora bildi utt.)

brauc garām kāzinieki ar baltām bantēm. E (gavilējoši): spoku mašīna!

fak, un tieši tagad, kad vienīgā ateja ir iet laukā aukstumā ar lukturīti, baidoties no nezināmajiem tumsas zvēriem, man puisītis sper pa pūsli un vajag čurāt ik pa stundai.
/me saņemas, sien šalli un iet atkal