Ingmārs šodien atlauza cementa kārtu koridorā, bet mēs evakuējāmies pie Reiņa, lai nav jāelpo putekļi. visādi mēģinām apkarot esošos putekļus un smakas, dabūjām putekļu filtrētāju. rīt puiši ar vālēm izklapēs matraci. es tās smakas saožu desmitkārtīgi, nemaz nerunājot, kad kaimiņš pa logu pīpē.
bet pats svarīgākais - zem uzlauztās cementa kārtas Ingmārs neatrada ne izpuvušus dēļus, ne citus defektus, ko būtu bijis vērts aizmūrēt kvadrātmetra radiusā, bet gan kaut kādu mistisku rēbusu - kolāžu ar ciparu kodu, kas tur aslēpts pirms vismaz 30 gadiem.

bet braukt pie Reiņa bija grūti. trolejbusā baigi smirdēja, pēc kārtas iekāpa 2 bomži, es smaku nost un nāca vēmiens. būtu izkāpusi, bet baidījos kustēties, jo atkal sāka vilkt vēderu tāpat kā pirms slimnīcas. sapratu, ka man visas iepriekšējās reizes to vilka tieši smirdīgos sabiedriskajos, nonākot stacijas raj. vienlaicīgi ar riebumu un smakām. pēkšņi tāda vājuma sajūta, krampis, asinis. es laikam vairs nebraukšu arī ar sabiedrisko kādu laiku. varbūt vienīgi jauno kondicionēto tramvaju.