man no uztraukuma ir sajūta it kā man domās būtu ar skābi izdedzināti pleķi. es nevaru padarīt pat tādas lietas, ko parasti daru ar prieku un bez piepūles.

satiku joprojām noraudājušos, ar krūzīti rokās, lūdzoši skatoties uz audzinātāju un apkārt. bet audzinātāja saka, ka nu jau esot bijis daudz labāk. sākot pamazām jau viņai atbildēt ar "oui" un "non". viņa viņam rādot pulkstenī, kad būs "midi", tad mamma nāks pakaļ. prasīju, vai biji pačurāt. teica - nē, es biju "fēr pipi". nice.

viņš mani nupat nosauca par maman. jūtos kā otrreiz piedzemdējusi.