es šos rītus nekad neaizmirsīšu. piedirstā, piebāztā Meroda iela, uz kuras katrs stājas un griežas kā grib. miskastes mašīnas, kas tieši tajā laikā vāc mēslus, kavē satiksmi un visi nervozi taurē. varētu būt kaut kas līdzīgs Gogoļa ielai pie tirgus, stacijas, ar bomžiem patiltēs.
un skābu seju es vedu pa to 2 km garumā savu mazo nastiņu, kas tricina lūpu un saka, ka grib tikai uz latviešu skolu. atstāju viņu raudošu tur audzinātajai uz rokām un tad pa līdzīgām mēslu gatvēm braucu uz soc. apdrošināšanas kantori.

drusku labāk. satiku ar sausām actiņām. viņš pat paņēma mani aiz rokas un ieveda klasē parādīt pulkstenīti, kurā tad, kad rāda "midi" (12), atnāks maman.

sociālajā apdrošināšanā uzzināju tikai to, ka daļa no mūsu dokumentiem atkal nav derīgi, jo mēs tagad esam precējušies, un man ATKAL jāiet uz komūnas māju legalizēt mūsu laulības dokuments un pārtaisīt mūs "mājsaimniecības sastāvs", un tikai tad mēs varēism ievadīt soc. apdrošināšanas procesus, lai gadījumā, kad E. saslimst, ko, man liekas, viņš jau ir izdarījis, mums nav jāmaksā 50 eur par vizīti.

vakar redzēju, kā viens vīrietis no veikala nospēra daudz gaļas, pabāzis zem ādas žaketes. kasierēm pat nebija, ko viņam aizsūtīt pakaļ, lai atņem, jo apsargs nāk tikai no 16.00. tad līdz tam viņi zogot uz nebēdu.