drusku atzīmējām

naktī rāvu nost spilvendrānas, jo šķita, ka tās ir savemtas. es kaut ko sapņoju par kaķu vēmekļiem, tad pamodos un izlēmu, ka vai nu pati, vai Eižens vai Miķelis ir te visu savēmuši, turklāt ar tādu vieglu piparmētras piešprici. protams, ka tagad skatos - nav nekas savemts vienkārši pie gultas stāv un smaržo piparmētru tējas krūzīte.

bijām uz svaģbu zagsā. visi bija nesmuki sapucējušies, runas - drausmīgas, toties jaunais vīrs izskatījās tik bezgala laimīgs, ka, man šķiet, sievu pat aizmirsu apsveikt.

Oficiante pienesa Eiženam trauciņu ar Rafaelo konfektēm. Eižens iemeta tajā sūdiņu un teica "mistakā" (miskastē).

kāzas jau tāds pasmags pasākums. visādi radu aizvainojumi un barjeras. es jau viņus vispār lielākoties esmu redzējusi tikai bērēs un laimīgajā bērnībā, kad viss bija kārtībā. uzmanība, komentāri, 90gadīgā tante Sņore, kas mūs savulaik izmeta uz ielas, it kā piedošanu lūgdama trīcoši mani saskūpsta un ilgi nelaiž vaļā, aiz loga ABdambis ar cirku, uz kuru dikti gribējās, bet tas lietus un tās robežas un radu tīkli.. sadzēros un dejoju pie tutū katuņjo. kad Eiženam apnika arī viesnīcas rotaļu istabā, gājām uz pieturu. žēl pēdējās neizdzertās šampanieša glāzes. domājām - izkāpsim pieturu tālāk pie dutes uz nightcap, bet viņai rejot sunītis.

hmm, nu sāk palikt žēl arī to pildīto olu ar garnelēm.