Esmu dārziņā. Un man tas viss liekas nepareizi.

Dārziņš labs, Eižens ātri sāka spēlēties, bija drošs, sadraudzējās ar dauzonīgāko meiteni un lēkāja pa galdiem. ārā vispār jutās cool, bet... tā ir izlīdzēšanās. tas irok, ja nav variantu, bet mums ir variants - Ingmārs full time. jūrā un uz riteņa, un pa parkiem viņam tiek visdārgākā prece - uzmanība. ar viņu vairāk runā un ieklausās, bet dārziņā ir jākliedz, lai sadzirdētu. pārējie bērni nerunā, un tas viss ir tāda plēšanās.. mēs atliksim, vismaz par mēnesi, kad arī Domes Valsts atbalsts ir lielāks, un nebūtu tik škrobīgi vnk neaiziet.

piezvanīju mūzikas skolotājai. es viņai uzticos, jo nekad neesmu redzējusi, ka viņa vadītu nodarbību ar piespiešanos vai neprastu atrast pieeju kādam bērnam. viņa strādā arī ar slimiem bērneļiem un apdeitojas semināros. es tikai viņas personības dēļ vispār turpināju vest Eiženu uz to skoliņu.
viņa nomierināja - teica, ka socializēšanās nekur neizpaliks. un ja ir iespēja pasēdēt vēl mājās - tad trijos gados esot daudz labāk sākt dārza gaitas.

piekritu vienai māxlas rezidencei augusta pēdējā vīkendā - ar visu Eiženu.

"we are the only primates who regularly let others take care of our children."