man gribētos ieskatīties spogulī, lai zinātu, vai nav nogulēts vaigs. ja šodien tikšu līdz Rojai, nopirkšu tādu maziņu - kabatas formāta.

Stulbums! Šodien mani "Ķipītī" kā ar sūdiem aplēja. Biju aizbraukusi pusdienās, apēdu garšīgu gulašu un pusi biešu zupiņas, pabaroju bērnu un palūdzu kafiju ar kūciņu. Tādu medus kūkas šķēlīti pirksta platumā. Man izsita cenu, kas jāmaksā pie kases, taču tur bija rakstīts: "Vistas kājiņa 0,61 Ls". Vēlēdamās būt korekta, lai viņiem pašiem grāmatvedībā nenojūk, pēc paēšanas - noslaucīju drupatas no mutes un gāju teikt, lai izsit man "Medus kūciņu" "Vistas kājiņas" vietā. Vecākā pārdevēja pateicās par labojumu un prasīja jaunākajai, cik viņa man iesvērus' to kūciņ'. Šī saka - kādi 450 g. Pārdevēja izsit, bet pati (un es līdz ar viņu) paliekam izbrīnījušās - kādā veidā uz gulaša un zupas es esmu vēl dabūjusi virsū pus kilogramu medus kūkas. Bet jaunākā spītīgi paliek pie sava, ka bija 450 g. Esot lielu gabalu man iesvērusi. Tikmēr Eižens sāk klaigāt, un kaut kāds vietējais dzērājs bļaut uz mani, ko es nevaru savu bērnu apklusināt - es bļaut uz viņu, lai kratās nost no ratiem. Jaunākā pārdevēja paziņo, lai es atrodu savu šķīvi - viņa to nosvērs un tad pateiks, cik es esmu apēdusi. Beigās es nošņācos, ka samaksāšu gan par to pus kilo, jo man vienkārši jāved ārā bērns mierināt, bet pus kilo tur nebija.

Otra deģenerācija tirgojās turpat pie veikala - iesvērusi 1,4 kg zemeņu, kas maksā 1,50 ls kilogramā, viņa prasīja pircējam 70 sant. Viņš skaidro, ka tā nevar būt, bet šī spītīgi paliek pie nosauktās cenas. Tā slavenā kurzemnieku spītība acīmredzot.

starp citu - Melnsils fabrikā vajag zivju vērējas. Kādi 400 ls uz rokas.

bērniņš ilgi nevarēja aizmigt, jo aiz loga līdz tumsai dziedāja putniņš

Šodien pieturā atkal bija Ziedīts - mazais Ziedonīts ar māsu. Ļoti mīļi bērni, tādi smalciņi, tāpēc izskatās droši vien jaunāki, es teiktu, 4 un 9 gadi, bet acis kā pieaugušiem - skatās cauri un labvēlīgi smaida. Ziedonīts visu laiku runā muļķības, bet māsa par viņu smejas saujā un skatās tālumā. Kaimiņi viņus sauc par pasistajiem, jo vecāki laikam satikušies traķenē un sataisījuši veselu baru bērnu, bet man atkal liekas, ka es sen neesmu tik gudras acis redzējusi.

Un es viņiem blakus - tik labi paēdusi, nokārusies raibām somām, bērns sapopēts pēc pēdējās modes, rotaļlietas visās kabatās kā tādai pārpilnības tūtai gadatirgū, pat saulessardziņš pie ratiem un jauna, vēl neizsaiņota piramīda ratu apakšā. Vienkārši līdz smieklīgumam. Man palika kauns. Bet man tik ļoti gribas viņam dot, ko vien spēju, un reāli ir bail no tā, cik ļoti es neprotu ar viņu apieties.