es pamazām beidzu darbdienu, stīvas visas malas. bērns šodien dzīvojās ar aukli. ingmārs viņam no rīta sataisīja brokoļu biezeni un aizbrauca uz skolu, kur palika līdz vēlai naktij. kad auklīte aizgāja, es sēdēju pie datora un raudāju, cik ļoti man gribējās ēst un gulēt. palīdu zem segas, drebinājos un tad atcerējos, ka saldētavā ir kupāts. paēdu un palika mazliet labāk. iedevu bērnam krūti, nomazgāju viņu vanniņā un kaut kā pabeidzu tulkojamu gabalu par samuraju asinspirti kamakuras pludmalē.

tikko biju viņu atkal pabarot. galvenais, ka viņš smaida pat miedziņā.

šodien visu dienu mocos ar šausmīgām galvassāpēm. screw yous visas, kas var bērnus audzināt, strādāt un vēl studēt vienlaicīgi. man ar to strādāšanu ne bērns tiek audzināts, ne darbs labi padarīts, turklāt pēc 3 dienu darba man ir tāds miega bads, ka organisms ierubī smagāko migrēnu ar vemšanu un aklajiem plankumiem acīs, un es nevaru pabeigt vairs otru darbu. nē, nu es pabeigšu rīt no rīta, bet otrreiz vairs neuzņemšos "tādu vienu, mazu tulkošanas darbiņu", jo es vienkārši nomiršu bez pārspīlēšanas (sajukusi jau esmu)

un es nevaru nedomāt par mūsu mirušo frizieri, jo viņas saloniņš ir tieši blakus ieejas durvīm un tagad tam ir nolaist slēģi un nolikta blakus svecīte. parasti, kuļoties laukā no mājas ar ratiem, mēs samājāmies ar galvām un sasmaidījāmies. un tagad tur ir tie ziedi un sveces
katrā ziņā es viņu satiku biežāk nekā kādu savu radinieku vai draugu, un tā ir ļoti jauka sajūta, kad ir tādi jauki mājinieki, pie kuriem var, teiksim, atslēgu atstāt vai tml. viņas salons gan bija mazliet dārgāks nekā tepat tuvumā esošā "kolonna" un varbūt arī stila ziņā prasītos kaut kas cits, bet tas ir tik ļoti ērti, ja uz frizētavu var aiziet halātā un naudu ienest arī kaut kad pēc tam.. un es vienkārši nespēju noticēt, ka viņa ir mirusi.
bet tā ir. ingmārs šorīt gāja lejā uz "saldo dzīvi" pēc kruasāniem, un tur konditore jau uzkāpusi uz korķa no bēdām - meita slimnīcā, dēlu no darba laiž vaļā un vēl friziere gājusi bojā auto negadījumā.