pa ltv7 uz vankūveras city-view zilganā fona valdis valters taisnojas mārim rīmenim par savu aizraušanos ar tviteri un strīdiem internetā (viņš izskatās sapūties kā bērns, kam pārmet datoratkarību) un tad studijā ieskrien karsējmeitenes, apķer žurnālistu un valteru un sāk dejot tā kā mtv pie kaut kā tāda (eghm.. uzdod meldiņu) - "shake it toss it that girl is booty... I ain't that average groupie"

māsīca vienkārši pie pusdienām teica, ka nebūšot vairs drīz nekādas haļavnās televīzijas. man uzreiz pamodās interese paskatīties, ko tur rāda. ltv7 reāli spārda! būs žēl pazaudēt.

es patiešām negribēju lietot vairs alkoholu un arī ne smēķēt, bet nonākusi tajā telpā ar 50 svešiem cilvēkiem (mājastēvs - vienīgais, kuru pazinu - virtuvē vārīja gruzīņu lobio), es nezināju, kur likties. es mēdzu tā justies kā bez-dzimuma, bez-vecuma, bez-virziena, liela un spēcīga būtne ar dzelzs žokļiem - tā es sāku justies japānā ejot caur pūli - bet varbūt arī pirms.. skolā jau arī. nekad neesmu jutusies ne maziņa, ne meitene, ne onkulis, ne tante. kā piedzimusi - tāda sakostiem zobiņiem un asarainu skatienu - tā arī staigāju. un augu tikai lielāka. un vakar bija tieši tāds 'dzelzs žokļu' vakars.

es tad gāju pa to VEF koridoru un viena no to mazo meiteņu kolonijas iesaucās: lielākais cilvēks valstī. tas noteikti bija citā kontekstā, taču es sapratu, ka esmu visgarākā visā pārredzamajā teritorijā. apkārt bija vēl tikai 3 m baltas butaforiju vijoles. un es izvilku cigareti. lai varētu atspiesties pret sienu ar kaut kādu iemeslu. un atkorķēju lambrusko. sapratu, ka vajadzēs iepazīties. savādāk es visu laiku palikšu uzmanības centrā. mani jau nofotografēja reizes 12. es zinu arī kapēc. jo tā sanāk portrets uz fona. turklāt, man ir aizdomas, ka vienatnē taisu jocīgas sejas. turklāt savu ķermeni parasti kaut kur atbalstu klišejiski fotogēniskās pozās.

tās meitenes izrādījās pantomīmas trupa. un viņas nosprostoja vienā jaukā brīdī koridoru. glaudās klāt un locījās ap visiem, kas gāja cauri. es negribēju viņas aizvainot. taču esmu pārāk jūtīga pret svešu cilvēku glāstiem. es biju iesprostota gaiteņa piepīpētajā galā un man ļoti vajadzēja tikt uz tualeti. man bija mazliet slikti. es teicu pantomīmas meitenēm - bija jāizmanto viltība - saprotiet, iedomājieties, ka es esmu magnēts, bet ne tāds magnēts, kas pievelk, bet tāds, kas atgrūž, pamēģiniet atliekties, tā būs pareizāk.

tad es iepazinos tomēr - ar jūliju. un tā necilvēcīgā sajūta atkāpās. un pārtapa cilvēcīgajā. viņa mani aizveda uz bordeli, kur jau es satiku draudzenes. es aplaudēju par viduvējo priekšnesumu līdz zilām plaukstām un ciskām. stepu laikam gan dejot nevajadzēja un arī dziedāt smēķētavā. bet mūsu jaunais Briseles viesis smējās līdz asarām. lai gan apsargi skatījās šķībi.
un tad kad visa Rīga bija nolikta gulēt, un es biju pārliecinājusies, ka visi uzdzīves perēkļi ir aizvērti un bārmeņi aizgājuši pie miera, arī es iegāju Lauvas namā apēst siļķi kažokā ar kefīru un uzrotīt bikšu staru, lai saskaitītu zilumus un pušumus, jo kā jau no rīta teicu - man ir zoles bez protektora. mani piecēla skūtais mikrobusa šoferis, ko es noturēju par netīro darījumu klubiņa apsargu.

larisa: man tu patīc arī kā sieviete :)
virginia: kā sieviete, uz kuras fona izcelties :)
larisa: es ar tevi eju, jo zinu, ka tikai tad mani pamana :)

man telefons ir uzlikts uz vibrāciju un glabājas kabatiņā pie sirds. un es viņu neceļu.