viss smird. uztaisu cigoriņu kafiju, bet šodienas piens jau liekas ieskābis. (boa.) uzvāru zaļo tēju, bet izrādās viss - gan silikona sietiņš, gan krūze, pat osiņa - ir ar kaut kādu smaku. krēsls arī smird. un klaviatūra. cietnis. nemaz nerunājot par plīša mantām.
un tā māte! sešos no rīta viņai jāvāra makaroni. turklāt, nevis sev, bet sunim. mēs dažreiz tā daram, ka nopērkam maksimā lētos "suņu makaronus" un savāram ar kaut kādiem tur kauliem.. sēžu skatos. mokos ar ieskābušajiem cigoriņiem - bet nu baigi labi izskatās tie suņu makaroni. tādas palielas trubiņas, dzeltenas un rievainas. es saku, ka uzvārīšu sev arī suņu makaronus, varbūt vismaz tie nesmirdēs. viņa saka: nu, uzvāri, ja gribi, suņu makaronus. es: nu, es uzvārīšu tā pavairāk - lai tu vari paņemt arī līdzi uz darbu tos suņu makaronus.

vakarnakt atradu uz ielas vienkārši brīnišķīgu 76.gada žurnālu.



( Na peremene (iz cikla Škola) )

labi, aizbraukšu uz SKY ķīmisko tīrītavu un pēc cigaretēm.

ar otro brokastu paplāti uz otro stāvu

tputi
izeju laukā - kaķis peli atnesis pie sliekšņa. paņēmu aiz astes pārmest kaimiņam, aste notrūka, pele iekrita pie suņa, nu un suns viņu.. yak.

kad es atbraucu sākumā, daudz sūdzējos par bailēm. ka gan ielās bail, gan mājās bail. ka nevaru līdz garāžas stūrim aiziet tumsā, cik ļoti bail.
a, vairs nav! nesen to tā atklāju. ka brīvi braukājos pa tumsu, pa patilti. un pat parkoju pusnaktī riteni. un pat tad kad garāžas durvis aizcērtas un palieku tumsā - nav bail. tieši otrādi - es zinu, ka nekas nedraud. tas nozīmē tikai to, ka spoki bija, un tagad viņi ir prom.