šomēnes, kad arī amatieru rokās nonāk jaunais Nikon šedevrs (nezinu, vai drīkst jau izpaust nosaukumu), sporta un kara reportāžām paredzēts profesionālais instruments, kuru savā precizitātē varētu apskaust mikro-biologi un seismologi - "pasaulē labākā 12.1 megapikseļu kamera kustībā esošu objektu fotografēšanai, kas piemērota jebkuriem apgaismojuma apstākļiem par 3799 Ls gabalā" - gribas pieminēt visus tos veterānus, kas pierādījuši pārcilvēcisku reakciju pirms digitālā dopinga ēras. tās anonīmo žurnālistu falangas, kuras, piemēram, Vinstona Čērčila bēru laikā komandēja speciāli nolīgts militārais komandieris, lai nepalaistu garām nevienu svarīgu un interesantu momentu (protams, neskatoties uz to, ka katram fotogrāfam bija ierādīts savs rakurss un tēma, vislabākais attēls izdevās kādam marginālajam, kas vilkās bēru gājienam nopakaļus un nobildēja 3 sētniekus, vienaldzīgām sejām mēžam visa šī krāšņuma pārpalikumus). gribas pieminēt visus tos, kas savulaik noknipsējuši pretējās ielas puses sprādzienus, rāmi dzerot savu rīta kafiju un niekojoties ap jauniegādāto kameru omulīgās San-žermēna kafejnīcās. un visvairāk jau nu tos, kuru uzņemtie attēli tā arī nomētājušies žurnālu redakcijās, netiekot skaidrībā, cik ētiski būtu tos publicēt, ņemot vērā šausmu un piedaudzību tiražēšanas komerciālos aspektus, laikos, kad galvenais nesošais medijs bija drukātā prese.

1. attēls: princese Anna un Marks Filips parādes laikā


2.attēls: publiskais sods Sauda Arābijā