tūlīt nāks tanaka pieņemt istabu. bet man kā par spīti gaidot gribas pīpēt istabā, jo nedrīkst taču. jau 2 x uzpīpēju, tagad vēdinu, bet gan jau tāpat saodīs. ai, ko viņa no manis grib. es viņas dēļ uz semināru netieku.

upd tanaka netiek - tikko zvanīja hibina, ļoti atvainojās un lūdza man atļauju atnākt tanakas vietā. laikam jau abas kaut ko perina.

iemesls tam, ka tanaka nenāk, protams, ir sapulce. viņiem visu laiku ir sapulces. visi bīda ekseļus un pulcējas ik pēc pāris stundām - gan skolotāji, gan apkopēji, gan sargi - visi. jo sapulcēs common brain saliedējas un veic domāšanas procesu. pārējais laiks tiek aizvadīts meditācijā un automātiskā ekseļu pārbīdīšanā.

nu tā. hibina ieskrēja, klanīdamās un atvainodamās kā parasti - viņa ir tāda gara un tramīga, kustās tik ātri, ka joprojām neesmu paspējusi saskatīt viņas vaibstus. room-check ilga aptuveni 13 sec, kurās viņa paspēja man nodot tanakas dāvanu (jauku rīsa papīra bloknotu un zīmuli), novilkt zābakus, pavērt vannas istabas durvis, pateikt - "it is berī klīn" - uzvilkt zābakus. un prom jau arī bija.

Osa Yukie gravē skolassolu virsmās (nu kā daudzi, kas iesāk ar pilteni, vēlāk ķepsi), viņas darbi ir līdz pilnībai novesta nepacietība. šogad viņa saņēma okamoto grand prix. izstādes zālē nepatīkami tikšķēja pulkstenis.



http://www.gaden.jp/shinseido/interview/2008/0618/index.htm

bet šī te ir Kurumi Wakaki instalācija. man gan tāda tipa nepatīk, kur kaut kādu politiku jauc iekšā tiešā veidā. bet klātienē es pat neievēroju, ka tā ir naudaszīme. viņa, sēžot pret ienācējiem ar muguru, kas izpolsterēta ar pupiem, vislaik aktīvi koķetē, vienalga - ir kāds telpā vai nav, kas patīkami atgādina tos cilvēkus tramvajos, kas runā ar pasauli. Kurumi ir izskūts pakausis un tur apmeklētājs var uzzīmēt savu seju. kamēr zīmē, viņa pēc tā, ko jūt, velk tādu pašu seju uz baknotes sev priekšā, kurai nav sejas. ai nu un tādā garā. kaut kas tur ir, kaut kas tur nav.

bļin, tā gribas ēst, ka bezmaz jābrauc lejā uz ēdnīcu.

protams, mana parole, lai tiktu skolas tīklā, izrādījās nederīga, un nevienam kompim visā lielajā (tukšajā) fakultātē neatradās adobes akrobāta. aizgāju uz būceni (technical support office), uzbrēcu, ka vienreiz zajebala un ka lai pārvērš man .doc par .pdf. man pateica, ka šeit nevienam neesot. bet kad, nokārtu galviņu, gāju prom, tad tomēr akrobāts atradās. mistika.
tāda pati mistika vēl ir tās milzīgās, baltās bumbierenes, ko kāds no maniem kaimiņiem izkarina uz veļas šņores ik caur nedēļu. liekas, ka tās ir vienā eksemplārā, un droši vien, kamēr žūst, autors sēž solā ar pliku dibenu.