kad es nonācu šeit, no pakša izlīda maza maza vecenīte, skatījās acīs un nešķīsti teica: kur tev mājas? ko tu te dari?
es: man te mežā, bet es drīz braukšu prom.
viņa saliecās vēl zemāka, saņēma drosmi un prasīja: tu slikta esi, vai ne? slikts cilvēks? nesaproti, ja..
es teicu: saprotu, bet man liekas, ka neesmu slikta. (un pasmaidīju)
večiņa neticīgi: tiešām tu neesi sliktā? es varu iet tālāk?
es: tiešām tiešām - neslikta es.
un tad sapratu, ka viņai taču karš nav beidzies.

VISI MĪL HONDŽO!

'kāpēc man šeit nav draugu?': nu labi, kaimiņu ķīnieši - different cultures, turklāt baigi zubrās + liela valodas barjera, savukārt, japānīši kautrējas.. no savas different culture. tie daži sakarīgie japānīši, kas kļuva par draugiem, ir kaut kur jau prom pasaulē. taču, nu, citi ārzemju studenti - angļvalodīgie, teiksim? es viņiem vienkārši krītu uz nerviem, jo runāju lēni un brīžam nesaprotami. neesmu redzējusi visu to pašu popsu, ko rādīja viņu TV, un tāpēc mums nav pat īsti, par ko runāt. kā teica viens, kas bija draugs - "jūtos kā atpalikušo pieskatītājs". nuja, turklāt visi tie studenti aizbrauc. nesen brauca projām franču Žeraldīne, kura jau nu gan man bija draudzene - es pie viņas braucu uz hospitāli vizītēs un uzklausīju sirdsdēstus, gribēju viņu satikt, bet nekā nesanāca laika, un beigās vairs arī neatbildēja, tču viņas feisbukā redzēju bildes no vairākām atvadu ballītēm. nu labi - projehaļi. krievvalodīgie? pirmā bija resnā Ira-čan. - tuk, tuk! - kas tur ira? - eto ya Ira. mēs atbaraucām ar vienu reisu, un viņa nolēma, ka mums ir daudz kopīga. sākumā es krieviski pratu tikai klausīties un māt ar galvu. un joprojām zinu visu par viņas fizioloģiju, kā arī nekaunīgo dvēseli, kas pameta dēlu ar vīru un aizvācās pie amerikāņu apaļvaidža. tad sekoja Anna - ļoti gudra, asprātīga utt, bet viņa mani vajāja. ar 50 sms dienā, nepārtrauktu sūdzēšanos, likšanos slimības gultā, pieprasot nakšņot viņas istabā, kā rezultātā, es aizvācos uz laukiem, lai viņu nesatiktu, taču viņa nāca man sisties logos. tad pie manis atbrauca viens rīgas dīdžejs, kurš pazaudēja savu biļeti, un, mēnesi nodzīvojis uz kakla, aizņēmās no manis un Annas naudu biļetei uz neatdošanu, kā rezlutātā es 3 mēnešu biju Annas parādniece un viņa mani terorizēja, līdz beigās pēc ilgāka klusuma perioda, lai nolīdzinātu attiecības, palūdza mani norezervēt viņai restorānu priekš dzimšanas dienas. to es arī izdarīju, bet ne viņa, ne viesi neatnāca - es paliku sēžot tur viena ar kūku "happy birthday, Anna!" tas pielika punktu - es ieguvu pirmo ienaidnieku mūžā.
ebreji? nez, kāpēc te pirmo reizi satiku vairākus frančus un vāciešus, kas gribēja tikt saukti par ebrejiem, savukārt, vairāki arābi vēlējās tik saukti par vāciešiem un frančiem. viens franču ebrejs bija tuvs draugs, bet viņš katru brīvu brīdi lidoja pie savas taivānas draudzenes, kuru nemīlēja, bet kura labi taisa ēst. vēl man bija draudzene no kazahstānas, kurai bija mežonīga afēra azerbaidžāni, kas beidzās ar duršanas incidentu, un pēctam ar brazīli, kas ierosināja man uzmākties viesošanās reizē, tā ka biju spiesta uz brīdi naktī atstāt savas mājas, pēctam arī šī draudzība atsala. otra kazahstāniete bija vienkārši mirla. vēl paliek mana pēdējā paziņa - kanādas latviete, ar kuru dažreiz tiekamies, bet kura tomēr nevēlās ar mani doties izklaidēties, jo es viņai "traucēju iepzīties ar vīriešiem".

nu par sevi esmu dzirdējusi 3 stāstus: pirmajā kopmītnē visi bija pālriecināti, ka esmu lezbiete un guļu ar Annu, tad vēl, ka esmu Annai nozagusi naudu + plus, ka esmu nojūgusies.
par pēdējo man līdzjūtīgi pastāstīja īrs Darens, es mēģināju iebilst: tak, nē - mēs latvieši tādi esam!

brokastīs olas ar spinātiem.