templī uz brīdi bija sajūta, ka es esmu gatava - ka šajā brīdī es varētu tajā kalpot. neatakarīgi no dieva un viņa vārda, no manis ir palikusi pāri tikai plāna un jutīga matrica, kas caur sevi laiž dievišķo gaismu. bet tad sapratu, ka es jau kalpoju un tā gaisma ir mana mīlestība.
braucot uz Lielo kalnu atkal aizžņaudzās elpa, domājot par to, ka braucu uz kalnu tikai tāpēc, lai aizmuktu no savām skumjām. ka minos pārcilvēcīgā ātrumā, lai nedomātu, bet joprojām domāju. un pēkšņi uz muguras sajutu siltu plaukstu - saules vai dieva, vai vēja. pavisam īsu brīdi, un viņš sacīja: neraudi taču, nu, lūdzu - neraudi! nu, kāpēc tu raudi?
tas bija tik vienkārši. es satrūkos no šīs sajūtas patiesīguma. un viņš noņēma plaukstu, atstājot tikai siltumu un virzienu. un es vairs nebiju viena - tu taču vislaik brauc man sirdī līdzi. es nevienu brīdi neesmu viena. es aizvizināšu tevi uz Lielo kalnu, uz ko vienmēr skatījāmies, bet klāt netikām.


( templ )

es minos un stūmos lielajā kalnā kādas sešas stundas. es to redzēju arvien tuvāk, taču tas joprojām likās liels un tāls, tikai tam pamazām noskaidrojās krāsas un raksts. es domāju, ka man nepietiks spēka, ka es tikai paskatīšos viņu tuvāk un viss. daudzas reizes gribēju griezties atpakaļ - jo kāpēc man vajadzētu tajā nokļūt? bet vienā brīdī sapratu, ka es gribu aizbraukt tik tālu, lai būtu sajūta, ka es tajā kalnā biju. pat ne virsotnē, bet vienkārši kalnā. bet lai cik es augstu braucu, virsotnes tik un tā vēl bija tālu gabalu priekšā - likās pat vēl tālāk un neaizsniedzamāk nekā no tāluma.
kāpēc man ir svarīgi uzbraukt augšā - lai varētu skatīties tālumā un zināt, ka esmu tur bijusi? es tikpat labi varētu skatīties un zināt, ka esmu bijusi pie kalna vai bijusi līdz pusei, vai vienkārši skatīties uz to kā uz kalnu.
pamazām gaiss kļuva dzidrs, māju pavisam maz - tikai tādas kā brīvdabas muzejā, pelēki koka šķūņi, salmu kūļi un priekšā mazs soliņš, uz kura iznākt pasēdēt zemnieku vecenītei. un tad sākās meži, un es vairs nezināju, cik augstu esmu. nolēmu, ka jāatrod cits ceļš pa kuru nokļūt atpakaļ, bet tas turpināja vest augšā. tad bija ceļa līkums, un es ieraudzīju citas vēl augstākas visotnes, bet vairs neredzēju to, uz kuru gāju - es biju jau galā. no augšas viss bija labi pārredzams un sapratu, kādēļ man bija jātiek augšā: lai zinātu, kā nokļūt atpakaļ.


skats no Skaistā tilta un Lielo kalnu


( lejā )

stāsts par Narayamas kalnu ir tāds, ka uz to zemnieki mēdza nest savus vecākus, kad tiem pienācis laiks mirt.

šī ir ārkārtīgi skaista filma , ko vienreiz rādīja arī rīgā.

piere zeltītos putekļos!

"At 1828 meters Akagi is the highest of the Jomo Sanzan, the other two being Mt. Haruna (1449m) and Mt. Myogi (1104m)". es laikam uzlīdu tai nr.2.