pavasarī tur ir tā:

bet rudenī tukšs un cēls. tikai iekāpu vienā čūskā.

japāņi visrasistiskāk uzvedas attiecībā pret paši savām minoritātēm - ainu (kas ir tādi kā mūsu lībieši un gaužām maz) un buraku (kas nir tie paši japāņi, tikai ādmiņu un benžu kastas pēcnācēji) - ar šādu izcelsmi dabūt te darbu ir vēl grūtāk nekā ķīnietim ,kas, protams, ir nākamais sūdīgākais .

es tomēr pastāstīšu. lai gan man sāp visas malas un jumts norāvās. es biju TIK skaistos kalnos (tie rozā bija tik tāds joks), visi rudens krāsās, visādi sakrokojušies, ar minerālūdens strautiem, bambusiem, milziigiem resniem kokiem, veciem apsuunojushiem tempļiem, un dažiem mirdzošiem, ar muuku mediteetaaju sēdekļiem dziļmeža klintīs, kalnu ezeriem, upēm un pļavām, neskaitāmiem ziediem, kraujām, putniem, sienāžiem. un neviena paša cilvēka, viss tukšš, saulains un svētsvinīgs.
tas viss izrādījās tepat netālu - 7 km no mājām, vienīgajā virzienā, ko nebiju izpētījusi. netīšām atklāju, braucot gar upi un protams bez fotoaparāta. un es uzstūmu riteni pašā augstākajā virsotnē (varbūt visi 2 km) un tad laidos lejā ilgi, nenormāli ātri un spiegdama sajūsmā, kamēr visas pasaules sāpes izgaisa.

es, teiksim, ļoti labi saprotu japāņus, kāpēc viņi diskriminē ainu tautu:
"babies were named "ayay" (a baby's crying), "shipo," "poyshi" (small excrement), "shion"(old excrement), etc. "

jūtos labi tikai balansējot - nometot no sevis visu tos pinekļus un svarus, ko man piekabina dzimtene un dzīvesvieta, tā ka paliek tikai nospiedumi uz miesas. jā, tie gan var palikt.

:D

es skumu, jo nespēju atrast skaistumu, bet izrādās - es vienkārši nezināju, kā skaistums izskatās. īstais skaistums izrādījās daudz skaistāks par to, ko es iztēlojos. es skumu pēc tā, kā pasaulē nav, turklāt tas izrādījās tāds nekonkrēts nieks.