šausmīgi gribās 2 lietas - ēst un gulēt. paēst nevar, jo nekā nav un veikali vēl nav atvērušies. pagulēt nevar, tāpēc ka gribas ēst. ko lai dara? iet mežā kautkādas zāles/skābenes meklēt?

ja jūs zinātu, cik skaistā vietā es dzīvoju. es nevaru to nofotografēt, jo mans aparāts nespēj fiksēt bezgalīgi daudz plānus un tos caurredzamos miglas vālus, kas tikai mazliet notušē garās dobes, kraujas un svētnīcu jumtu čukurus, un zemniekus, kas tup dobēs un reizēm pabāž laukā galvu no smaržu mākoņa, visneuzbāzīgāko un piesātinātāko smaržu - tādu kā caurvēja un priežu templī.
un zaļums ņirb un pulsē visapkārt kantainos, pārdabiski gludos un tālos rīsu laukos.
tas ir vienīgais, kas mani pēdējo gadu laikā spējis pārliecināt. man liekas, ka tāds rīts varētu mani izārstēt.

man tikko bija horror movie realtime - nejau kaut kas šausmīgs notika, bet tas tension. ir nakts, man nav ko ēst, esmu slima, man ir atslēgts telefons. lauki, meža vidus, tuvākais diennakts veikals 5 km. ārā negaiss, vējš, lietus tāds, ka nevar redzēt cauri.
es tomēr nokāpju lejā ar lietussargu, brēc kaķi pie sliekšņa, un dodos ar riteni lejup pa negludo meža taku. vējš izlauž litussargu uz otru pusi un es to iemetu krūmos. lietus tek straumēm pār seju, es izbraucu uz šosejas, tā ir ūdenī, mašīnas šļaksta, mirgo un pīpina. un es minos, minos, minos.. sēkdama un zobus klabinādama.

bet toties tagad man ir zemenes, vietējās - dārza. vesels groziņš par 65 sanimiem. eiropā vēl vispār var kaut ko iegādāties par tādu summu? un mēs skatamies džekiju čanu.

es tagad arī līdz mielēm izprotu origami un ikebanas utml laika kavēkļu rašanās iemeslus - kad šitā līst, ka tu nevari dienām iziet no telpas pat pēc dienišķās pārtikas devas, tad sāk ķimerēties gar to neko, ko pustukšajā mājā var salasīt.

upd ja lietus nebeigsies, man arī būs vispakārt banānu mizu kompozīcijas, čaumalas ar acīm un papīrā izlocīti troglodīti.

ejiet uz komūnu intriganti!! ja tadas nav, tad uztaisiet.