ja es nebūtu skaidrā, man viss deguns būtu balts

realtime ir šausmīgi grūti runāt par sevi - nezinu, kā sevi uztvert un nopozicionēt. jo es esmu NEKAS. bet arī tas nav manifests un stāstīšanas vērts. gribas risināt sarunu, kas neizriet no stāsta par manu personīgo dzīvi, bet gan par kādu kopīgu tematu. un kamēr pieslīpējas, tikmēr jau pus atvaļinājums sadirsts.

saproties, teja! tu vismaz esi dzejniece, bet es vienkārši studēju inženieru fakultātē un rakstu blogu. lol

teja ir jaukāka par mani. bet man ir labāka humorizjūta.

THIS WOMAN (me) DESERVES HER REVENGE AND WE (you) DESERVE TO DIE

vakar teātrī satiku Pošku un nezināju, ko viņam teikt.

kad uzspīd pavasara saulīte, tad pat brokastu bumbieris garšo pēc sniegpulkstenīšiem.

mēs ar mammu spēlējam mājās: es esmu bērns, bet viņa - mamma.
es guļu, smērēju drēbes un ēdu, bet viņa mazgā un taisa ēst. un vēl viņa mani nekur nelaiž. bet tad es saucu zēnus pie sevis. un tad arī viņi tēlo bērnus.