a nafig es mācos kaut kādu dizainu? kas es kurpnieks vai sļesars kautkāds? ā, jā - kas es esmu? multi.. multi- kas?

ā, šorīt vēl neesmu padevusi labrītu [khe-hem]: EJIET JŪS VISI!

NOST AR HUMANITĀRO IZGLĪTĪBU! [visi visu var izlasīt paši]

manī labums un sliktums ir vienādās porcijās.
[nu gan pateicu!]

ai, nu labi - nav ko dirsties. labāk pastāstīšu, kā man iet. par 7dienas vakaru gribat? es jau šito pastāstīju apkārt kā anekdoti. (visiem patīk jau smieties par otra nelaimi).
man no ienākumiem vienu simtu nogrieza. it kā man to simtu arī nevajag, bet likās kaut kā varbūt jāreaģē, jo tās iestādes Rīgā, kam es kaut ko izdaru, mani finansiāli pabalstīt negrib. un arī pasaku konkursā mani arī izsmēja un naudu dabūja Ilmārs. nu, koroče, nolēmu piekrist vienai pianistei pamācīt franču valodu 7dienas pēcpusdienā kādā kafejnīcā.

7diena sākās drausmīgi. biju kaut kur Asagaja rajonā un apmaldījusies. mans troļļa kostīms un frizūra ar mazām inkvizīcijas knaiblītēm bizē pēc iepriekšējās spoku nakts uzdzīves jau bija mazliet papluinīts un izskatījās, nu tā kā reālismā attēlotu mūslaiku trolli agrā rīta gaismiņā. es gāju pa šaurām ieliņām ar vīna saviebtu ģīmi, mēdīdamās uz saulīti un apātiski prasīdama agrīnajiem pastniekiem, kur ir stacija.
Asagajā dzīvo tie zviedri, par kuriem jau vienreiz stāstīju - viņiem viesistabā stāv mājas īpašnieku pelnu urnas un altārītis un viņi tur palaikam rīko orģijas. ne jau baigās, bet tādas tiklas zviedru orģijas ar uz ceļiem satupušām japāņu drostaliņām.

mājās nokļuvu vēlu. un kad pamodos, lai dotos satikt pianisti, man joprojām galvā dūca elektrība, rokas bija vājas, lija auksti sviedri un kuņģis ziņoja, ka alkoholam nē. bet kas solīts - solīts. var jau pāris stundiņas noturēties. tā kā pamodos pēdējā brīdī, nebija arī vairs laika dušai.
tāda kā stāvēju guļamajās drēbēs - uzvilku mēteli un cepuri pār acīm un devos saņemt nelielu daļu ciešanu un disciplīnas savā izlaidīgajā dzīvē.

viss gāja gludi. pianiste ir diezgan apķērīga. es viņai palīdzēju rakstīt vēstuli formālajā stilā, kuru - nu, ko tur liegties - nemaz tik labi arī neprotu. neesmu tai nevalodā runājusi jau gadus divus, bet tomēr uzskatu, ka zinu, kā ir pareizi.. līdz no kafejnīcas blakus galdiņa atskanēja nodevīgs un gārdzošs parīzieša "bonjour!".

holy shit! viņš bija dzirdējis visu manu teātri un smaidīja savu nekaunīgo dzimuša francūzā smaidu. es protams nosarku, paskaidroju situāciju, neveikli mēģināju iesaistīt viņu sarunā, bet paralēli, cik ātri vien spēju, sakravāju somu un teicu, ka nu gan man jāskrien.

ak, aizmirsu pieminēt vienu būtiksu niansi. visu nedēļu es biju un izlikos par slimu katru reizi, kad Tamami man zvanīja un arī tad, kad man bija noliktas brīvbiļetes uz 5dienas pasākumu. vienvārdsakot, viņasprāt, es biju uz nāves gultas tajā brīdī, kad braši ar visu pianisti iesoļojām kafejnīcā.. un kā tas bieži gadās milijonu pilsētā, uzskrējām viņai virsū: jau saģērbusies darba kostīmā, apsieta ar zilu banti ap kaklu kā tāda dāvaniņa, Tamami steidza izdzert savu kafijiņu tonusam.
man protams neatlika nekas cits kā izlikties par dzīvu un apsolīt, ka sagaidīšu viņu deviņos pie Bunkamura koncertzāles, kad viņa beigs savu laipnas smaidīšanas maiņu, lai kopīgi pavakariņotu.

pa galvu pa kaklu izmuku no kafejnīcas, ātrāk prom no visām pianistēm un francūžiem - tā varžēdāju valoda man nekad dzīvē neko labu nav atnesusi - tikai mononukleozi un sabeigtus nervus. un atskārtu.. ka esmu taču Šibujā - pašā rosīgākajā pilsētas daļā 7dienas vakarā. nolēmu aiziet līdz Bunkamura ēkai, iespējams tur satikt Tamami un pateikt, ka visticamāk..
un te nu es nonācu uz sarkanā paklāja. šis bija 20. starptautiskā kinofestivāla noslēguma ceremonijas vakars Bunkamura ēkā. Grezna indiešu aktrise kāpa laukā no limuzīna un zibināja zibspuldzes, kamēr es savā mājas halātā meklēju ieeju, acīmredzot, to pašu, kuru šī kundze, lai iekļūtu nolādētajā koncertu ēkā, satiktu Tamami un..
neviens mani pat nedzina nost no tā paklāja. acīmrerdzot, arī noturēja par ekscentrisku indiešu jauno operatoru vai ko tādu.. nu, i k čortu - aizskrēju pa kuluāriem garām visiem Swarowski un Dior stendiem turp, kur reiz biju redzējusi savu japāņu draudzeni, bet tai laikā viņa smaidīja kārtējai ķīniešu Nikolu Kidemenu delegācijai un essapratu, ka man laikam izvēles man nav. būs vien jāgaida.

noskrējusies. kļuva karsts. kuņģī joprojām nepatīkami dūca un gribējās uz tualeti. mēteli novilkt nevarēja, jo kā jau minēju - apakšā bija guļamās drēbes. sāku gaidīt pie Bunkamuras izejas. palaikam straumēm man garām plūda cilvēki smokingos un vakarkleitās. dažādu tautību, priecīgi un pacilāti kā šampanieša burbuļi. es nezināju, kur likt rokas. arī lūgt Dievu, lai atpestī mani no šī strupceļa likās bezjēdzīgi.
apsēdos uz puķu kastes malas līdzās kādam ķīnietim, kurš tikko bija beidzis skriet krosu. kā es zināju, ka tas ir ķīnietis? jo viņš dzēra Kolu un skaļi atraugājās pēc katra malka. un pat ja viņš būtu japānis, pārējie tik un tā domātu, ka viņš ir ķīnietis.

ieradās Tamami. priecīga par mūsu nejaušo satikšanos un paziņoja, ka gribot iedzert kādu alu. es teicu, ka es jau drīzāk džindžerellu, jo man alkohols ne pārāk. viņa teicās pastāstīt par lielisko piekdienas ballīti. es teicos, ka man nav daudz laika un esmu sagurusi. viņa liekas nedzirdēja, jo tajā mirklī.. mums no aizmugures uzbruka. mēs šķērsojām ielu un mums pakaļ sāka dzīties bars bandītu izskata jauniešu ar policistiem milzīgā ātrumā, ka es neko nepaguvu apjēgt un sāku kliegt skaļu spiedzošu "aaaaaaaaaaaaa!", līdz režisors nokliedzās "CUT" otrā ielas galā un viss bars apstājās. es biju viņiem izbojājusi kadru.

piesmēķētā šaurā ēstuve ar dienasgaismas lampām, kurā mums netipiski ilgi nenes pasūtītās marinētās vistu akniņas uz iesmiem un kur pie galdiņa eiropietim nav, kur nolikt kājas. Tamami stāsti par kādu mani pārāk neinteresējošu pasauli, ieinteresētie blakus galdiņu skatieni uz ārzemnieku tradicionālā japāņu restorānā.. piebeigusi savu porciju, saņemos un saku, cik vien skaidrā angļu mēlē spēju: "Lets go!" - "yea. lets go for another one" - tik pat skaidri atbild man mana attapīgā japāņu draudzene un pasūta sev vēl vienu alu.

FIN