es piecēlos uz tevi kā uz skolu.

bet laikam aizgulējos.

pamodos un, kafiju nepadzērusi, domāju. domāju par seriālu - kad saliek kaut ko sērijās rakstītu par stāstu, tas piemērs ar iknedēļas mangām, ja tās visas saliek kopā un lasa no viena gala. kas tad sanāk? man pusnaktī zvana meitene no rīgas un raud - saka: es netieku galā, man nebeidzas katarse vai kā to tur sauc - man ir tik sūdīgi, ka ka ir kaut kas tik skaists, kā īstenībā nemaz nav. pirmais, kas ienāca prātā bija - vaina japāņos, jo ja godīgi, es vispār nesaprotu, kā kādu narkotiku cilvēki tās mangas lasa, jo viņas taču ir ačgārnas un liekas muļķīgas un aplamas, kaut gan ( patiesībā )

vēl par ko domāju.. par to, ka kādreiz uz ekrāna lika bandītus - ar to saprotot dzejniekus, bet tagad mēdz notikt otrādi - papīri, ikdiena, naturāla, izģērbta pelēcība, stāsti par meta datu, domas gaitu un attīstību - is it prosto porno vai leciens pāri vārdam "BEIGAS" iekšā iracionālajā to deal with it kā pašā sākumā, senos laikos, kad vilka skulptūru nenošķīra no paša "vilks", bet vienkāršī dzīvoja atsaldētu, apmiglotu, laimīgu prātu pasaulē, kuru nemaz nav iespējams izprast.

labi, ka ir košļenes - knupītis tiem, kam nav, ar ko parunāt. līdzeklis pret mēles sakošanu un aizrīšanos ar tās gabaliem.

jābrauc drīz pie baltajiem. baltās un nebaltās dienas.

tikko salipināju un aplaudēju vienu pikseļainu minūtīti Tokijas

- manai dzīvei nav jēgas
- palasi mangas

biju cieši aizmigusi. pamodos aukstiem sviedriem - redzēju sapnī Rīgu kā dzīvu - tīru Rīgu, šķebinošu kā citrona vai etiķa esenci, to Rīgu, kuru neizturēju un aizbraucu prom. nespēju sevi piespiest piederēt kādai vietai. arī jo tur nebija, ko iesākt - likās, ka tā tikai ņem un neko nedod pretī. bet tagad liekas, ka tas ir tā bērnišķīgi tā spriest un tās bailes ir tikai vecas atmiņas. un tas, ka es nesaprotos, nenozīmē, ka man nav taisnība.