nakts beidzās - sākās vārna. as i said..

karsts, dedzina. liekas, ka aiz loga lītu karsts lietus. vai vismaz skābs un dedzinošs. gulšņāju, dzeru tēju, elpoju lēni, lasu mangu un izbaudu katru karstuma sekundi. pēkšņi, kad nav vairs nekādu pienākumu laiks liekas tik garš kā uzspiests ar varu. ja nebūtu karstuma, varētu piecelties un kaut kur iet, bet tagad atliek tikai atlaisties, klausīties putnos un cikādēs un atkal pierast pie sava ķermeņa, savas pagātnes un savas gribas. atvienoties un pārslēgties.

kaimiņiene bezspēkā guļ uz virtuves galda nosvīdusi, gaiss tā kā klīsteris spiež pie zemes, vārās nūdeles, tvaiks ir tikpat spēcīgs virs katliņa kā pārējā telpā. nestrādā smadzenes. es lēnām ielidinu miskastē saņurcītu papīru un paeju viņai garām klusītēm, lai nepamodinātu. deg seja un iekaist smaganas. vienmuļi sitās aiz loga ūdens piles, joprojām čirkst cikādes. vairs nekas nemainīsies - laiks ir kondensējies tvaika mutulī un apstājies.

mēģinu iztēloties svaigumu - Eiropas mūru aukstumu un ēnu. pavēni, avēniju, lapeni, vīnstīgas, aukstas marmora kapličas.. nē, vai citādi - kā viesi runās auksti un cieti kā reklāmās, kā šķindēs galda piederumi un stikla trauki. un uz ielas ies garām stalti kā filmās. mīļākā cilvēka sejas izteiksmi - to, ar kādu viņš sēž pie galdiņa un izliekas, ka lasa. to, ar kādu viņš grib, lai viņu redz - nopietnu un cietu, mazliet augstprātīgu. es paiešu garām trīs reizes turp atpakaļ nepamanīta, nostāšos ar muguru uz pretējā stūra un tad sajutīšu, kā viņš pasmaida - karstu staru, kas uzplēš kleitas rāvējslēdzēju.

katru minūti skaitu dienas.

zvans pie durvīm. nevienu it kā negaidīju, bet gāju atvērt, tikmēr jau klauvējiesn pie loga - ko? kas? kur?
- never vaļā! tikai never vaļā! - kliedz balss aiz loga. es nesapratu kāpēc, bet nevēru arī - gāju atpakaļ. jo esmu jau pieradusi neuzdot jautājumus kāpēc, bet darīt, kā saka, jo tāpat es nespēju saprast, par ko ir runa. turklāt tā kā uzturos nelegāli, man vispār ir ieteicams nevērt vaļā durvis, jo var nākt pārbaudīt. - nē, atgriezies, pagaidi!
atvēru virtuves logu. tur stāv kaimiņiene.
- tev pastkastē tikko ielīda dzīvnieks!
- ko?
- jā! no tavas pastkastes ārā rēgojas divas baltas ķepas.
- žurka?
- nevar saprast.
paņēmu slotu, paklauvēju. neatsaucās. bet nu palika mazliet bail, jo nevar jau zināt, kas tur iekšā. neko jau te nevar zināt. kas? ko? kā? varbūt indīgs kaut kāds. 3 minūtes paklopējām pa kasti, beigās apnika baidīties, atvēru - laukā izlēca dzīvespriecīga, balta ķirzaka ar smaidu līdz ausīm un aizlēkšoja tālāk.