bet kopumā ņemot, es jūtos pateicīga šai pilsētai par to, ka man atvēra acis. pat ja atvēršana bija ķirurģiska iejaukšanās bez anestēzijas.

ar visu to apkārt un prom braukāšanu ir redzēti dažādi scenāriji. cilvēki nonākuši muļķa lomās - no sākuma sācēji, komunisma cēlāji, apjukuši, krituši, apsitušies vai gluži pretēji zelta putekšņiem acīs - iemetuši sevi pasaules loterijas aparātā un izripojuši kā laimīgie cipari.

ir kas salūst, pielāgojas un paliek, ir - kas laužas, nospļaujas un nepaliek. izdara izvēli. es jūtos vairāk barda, nē spiega, nē .. jā, treniņnometnē drīzāk - mans uzdevums ir iemācīties sadzīvot ar pasauli un tam ir vairāki etapi. un viens no tiem ir grūti pārejams - pašsaglabāšanās etaps. tas ir tas, kurā var sajukt vai kurā brauc atpakaļ, vai asimilējas pavisam. mans uzdevums ir izlīst caur šo tīmekli nepieskaroties. tā var uzvarēt olimpiādē: palikt pašam bez zelta medaļām.

es zinu no sapņiem, ka var sevi pacelt decimetru virs zemes un staigāt pa zemi nepieskaroties - es gribētu puantēs nevis češkās, atrast spēka plecu un pārlēkt pasauli kā purvu, pieskaroties minimālam ciņu skaitam.

ko es gribēju teikt? ā, ka vakar bija sūdīgi, bet šodien atkal būs labi.

tā arī ir kā mēs ar erroru jau jaungadā nospriedām - šogad nāk apokalipse:)

kāpēc es nekad nenolaižos līdz pašai lejai? kāpēc vienmēr uzpeldu un saņemos? vai arī tie, kas vakar - tie tad arī bija apakšstāva griesti? kad esi aizpampis un vairs necelies un aizgriez galvu no iedomātas karotes, kura grib iestūķēt ar putru. prāta migla un lauzējs ribās. un stulbākais jau tā neziņa par to, vai tas sliktums pāries. bet redz šodien pamazām sāk ataust gaisma. atgādina to vienu reizi, kad no ģīboņa atmodos pieturā un man kā komiksā acu priekšā bija vairāki pāri kāju, bet bez rokām. neviens neko nepamanīja.

nē nu viss. es vairs nerunāšu.

nē. es tomēr runāšu. bet ne uzreiz.

viens gudrinieks man te vienreiz teica: "art and life doesnt always go together. and u re probably the only person who can understand what i mean with it." un es saprotoshi māju ar galvu, sēžot aiz bāra un skatoties cilvēku pūlī, bet to neredzot. savilkusi pierē dziļāko rievu, ko spēju, piebalsoju, ka ir taču "more important things".
varbūt, ka tā arī ir, bet varbūt, ka arī nav. bet pavadījusi nu jau gadus 7, lūkojoties Mākslai dvēselē, viss, ko esmu tajā atradusi ir dzīvus cilvēkus un neapturamu vēlmi sarunāties. un bļacka - art un life vistiešākajā veidā goes together. un kas visinteresantākais - es nekad ne ar kādu ārtu neesmu gribējusi nodarboties. viss, ko es gribu, ir vieglums. ir, lai lietas pašas par sevi plūst un nes. es gribu dzīvot savu dzīvi skaisti. bija labi kā bija, bet nu es jūtos iestrēgusi. un kā viens cits gudrinieks man reiz teica: vienīgais labums no tevis ir, kad tu priecājies. kaut arī biežāk licies, ka apkārtējiem vairāk patīk, kad man iet slikti, jo tad var sēdēt, kratīt ar galvu, skatoties glāzē, un teikt - jā, viss ir slikti. bet lielāka Māksla, bet nu jau cita māksla, ir tā, kurā pašam ir labi un uz visiem gudriem padomiem ir nospļauties.
paradusi darīt to, kas ienāk prātā, es esmu pāris reizes, protams arī kļūdījusies, bet patiesībā viss ir bijis kruta. un nu man atkal ir kaut kas ienācis prātā. un man liekas, ka tā ir pareizi. ļ.cien. Cibai ir visas tiesības mani necienīt. but i choose to live.

manā mailinglistē ir kāds, kam adrese ir my-body-is-a-gun@ezw....

every culture d like to fuk a latvian.