j sais pas ce qui concerne les autres, mais l'enfer c'est moi"

istabā nezin no kurienes nāk gāze. vai jūs būtu Zarīna? - es jūtos kā akla, es to neredzu, bet te nu tā ir.

iedomājies pēdējo lietu, kas varētu notikt uz pasaules, pasaki to apgalvojuma formā, un nepaies ne pusgads - tā notiks, kā būsi teicis.

pazīstu šizofrēniju kā savas divas kabatas.

man tomēr gribās ticēt tādai sistēmai ar izņēmumiem. arī šeit, kur tā ir sapīta stingra kā drāšu kurvis. Stefanu iemeta cietumā par to, ka 5 cilvēki viņa bārā dejoja. [es jau kaut kad teicu, ka dejot nav atļauts, līdzīgi, kā Rīgā smēķēt - vajag superdārgu speciālo kabarē licenzi]. tad nu, lūk, ieradās 12 līdz acīm bruņoti nindzas-karavīri un saņēma ciet dejotājus un Stefanu. stulbākais, ka pat dragi nebija tam visam apakšā, kas varētu būt pirmais minējums. nene. principa jautājums.
prasīju Stefanam - kā bija cietumā? ērtības, prasības un tā, jo kas zina, mazums, man arī sanāk kaut kur nevietā padancāt vai nepareizajam uz motocikla uzkāpt vai kādu dokumentu nevietā parakstīt. viņš teica - diezgan drastiski, baro maz, bet izturēt varot. lieta tāda, ka vietējie lēmumus pārsūdzēt nemēdzot - aizver acis un cieš, jo tāda ir kārtība. Stefanam jau sen, izņemot viņu pašu, nav bijis, ko zaudēt - tēvs pakārās, kamēr viņš rakstīja matemātikas kontroldarbu gadus 20 atpakaļ, māte kaut kur aizlīgojās ar citu, sievas viņam nekad nav bijis, par bērniem arī neviens nav informējis. viņš iemācījās japāņu valodu pats uz savu roku un atvēra Tokijā vienu bāru pēc otra, jo viņam nesanāca zīmēt tik labus komiksus kā sola biedram, kurš tagad uz šīs mākas uzblieza veselu industriju. tad nu, lūk, Stefans bez advokāta izsita sev vieninieka kameru un mazgājās katru rītu izlietnē, kaut arī tas nebija atļauts, un pārsūdzēja spriedumu, tagad viņš ir brīvībā - es viņu aizvakar satiku. vienīgi, viņu met ārā no valsts - tā viņš teica un smaidīja, bet es prasīju - kā tie 50 cilvēki, kas Tev tic un uz Tevi strādā - jā, par tiem gan viņam sāp un to dēļ viņš vēl mēģinās kaut ko izdomāt.
es viņam izstāstīju par to dāmu ar grādiem filozofijā, kuras bērnus palīdzējām adoptēt, kad viņu ielika cietumā par vīra noslepkavošanu aiz iemesla, ka viņš to bija iesprostojis vāgūzī uz pāris nedēļām bez ēšanas un diršanas, tikai vīrs bija policists. bērni ok - nokļuva labās rokās, pēc padsmit gadiem varēs satikties.
mēs ēdām nūdeles, tinām tabaku un palaikam nobirdinājām asaru katrs savā zupas bļodā. visticamāk, viņš brauks atpakaļ uz štatiem un strādās uz savu bijušo sola biedru, viņš uzzīmēja uz salvetes ķiņķēzu, es, kā komiksu pētniece, atzinu, ka tas ir labs. viņš pavadīja mani uz pusdienlaika vilcienu, apskāva un noskūpstīja uz pieres - varbūt no negulētās nakts, varbūt no lielā karstuma, varbūt no Minhauzena stāstiem vai vells zina kā vēl cita, no augšas skatoties, varēja redzēt, kā pūlis ap mums pašķīrās, izplūda un aizgāja ar pātrinājumu ārpus fokusa kā tai eksperimentā fiziķiem-mazuļiem, kad salauž sērkociņus, samet apakštasītē ar ūdeni un vidū iemet ziepju gabalu - sērkociņ-laiviņas raujās no tā nost, ieliec cukuru - tās peld klāt, bet līdzko atkal ziepes, tā mūk pa gabalu.

varbūt nav labi pīties ar krimināliem tipiem, teiktu mamma. nē, mamma neteiktu - mamma pati ir bendes meitiņa, bet kāds noteikti teiktu gan. bet pēc ilgāka laika, man beidzot gadījās parunāt ar kādu, kam bija gandrīz visas atbildes - es varēju tikai piekrītoši māt ar galvu, brīžiem gan iepīkstēties, ka vēl ir arī citādākas dziesmas, bet pati saprast, ka mans sakāmais ir tikai tāds Delfu komentārs, kaut kāds mēģinājums izlikties par labi audzinātu, pie grāmatām dzītu - ņefiga mani neviens nekur nedzina. "imagine whatever you can - I ve done it" - nē, tas nav par mani, tas ir par to tipu. uz zirga jāt un lāčus šaut. es mākut tikai mest šautriņas garāmgājējiem pa bikšu aizmugurējām kabatām. neticiet nevienam manam vārdam!

kā man patīk izlikties par duročku, uzvesties kā pirmklasniekam klasē - kad man rāda attēlu, nosaukt vismuļķīgāko, ko tajā var saskatīt, bet tas tikai tāpēc, ka es netieku gudra, ka jebkura atbilde liekas vienlīdz idiotiska. tā esot kaut kāda vaina smadzenēs īstnībā - bija vienreiz man tāds tests jāpilda, kur ģeometriskas figūras sazīmētas un jāpasaka, kura plakne ir priekšplānā, kura - dibenplānā. un tas bija horror movie - tās figūras sāka grozīties uz priekšu un atpakaļ, raust'tās līnijas izvirzījās priekšplānā un stingrās palika aizmugurē. tāpat arī neredzu, nesaprotu jēgu bieži, kad uzzīmēta kaut kāda ikoniska bildīte, piemēram cilvēciņš pie mājas, virs galvas domu mākonītis un tajā cilvēciņs ar bultiņu - es nespēju no tā izlobīt teikumu - "droši vien draugs vēl nav atnācis", bet gan "droši vien draugs ir pagājis garām savai mājai" vai "droši vien drauga nemaz nav". šīs atbildes nav vienlīdz labas, jo nākamā bildītē jau ir puskails cilvēciņs un gulta, no kuras es nespēju izlobīt "ir jau vēls - droši vien jāliekas gulēt", bet gan "jau ir pieci no rīta, droši vien atkal neizdosies aizmigt" vai arī "ir jau vēls, draugs droši vien neatnāks". un tādā garā.

kad dzīvoju kopmītnē, tur mitinājās arī smirdīgais Maximka, pie kura cilvēki nenāca 3 m rādiusā. beigās izrādījās, ka viņs tur nemaz nedzīvo, tikai nāk uz Internetu un viņam māju nemaz nav, ir tikai motocikls un viņš ir iesprūdis Japānā. mēs kaut kā tomēr sapazināmies, jo viņš bija krievs un šad tad viens otram izpalīdzējām. ar Maximu bija grūti sarunāties, jo viņam bija problēmas atrauties no kompja. viņš vislaik sēdēja kopmītnes pamestās ēdnīcas stūrī, ķerot wirelessu. nē, viņš tur nedzenāja nekādas kailu sieviešu bildītes, bet cītīgi rakstīja un skaitīja. es prasīju - ko Tev uzdāvināt ziemassvētlos, tas nekas ka šie nav pareizticīgo. viņš teica, ka esot gan vairāk budists, bet no šokolādes neatteiktos gan. pēc kāda mēneša viņš trijos naktī pieklauvēja pie manas istabas durvīm ar kasti rokās un lūdza to noglabāt, tā vēl joprojām pie manis stāv, bet pats viņš aizlaidās ar moci uz Grieķiju [vārdi un nosaukumi šai tekstā ir mainīti], Krievijas vēstniecība izrādās jau sen viņu dzenāja rokās za hakerstvo. māte viņu nevarēja no valsts izpirkt, un tad viņš patiešām arī pazuda. vienreiz atnāca pie manis sapnī gaiši zilā kreklā ar īsām piedurknēm - tas bija netipiski, jo viņš nemēdz novilkt savu netīro, salijušo kurtku. es prasīju - kas noticis, Maxim? viņš teica - iepazīsties, tā ir mana draudzene. meitene bija tīra un skaista kā idille. patiesībā man viņš jau sen ir sajucis ar otru Maximu, kas piedzima štatos un vienmēr tā mīklaini smaidīja un arī principā neatrāvās no ekrāna, bet viņam bija tāda tīra un skaista brazīļu draudzene, kas ļoti viņu mīlēja un viņš uz desktopa turēja viņas bildi. patiesībā, šis Maksims bija ļoti tīrīgs un runāja daudzās valodās, bet tomēr otrs zināja vairāk - viņš labu laiku bija dzīvojis Nepālā un vēl šur tur. un vēl mums bija arī trešais draugs, kas konstanti sauca Maximu par Maximilian-san. tas bija franču ebrejs - viens no neglītākajiem cilvēkiem, ko man nācies satikt, bet kā par brīnumu viņam bija tieši tāds pats dvīņu brālis, kura vārds tulkojumā no japāņu valodas nozīmēja "žirafe". viņš ļoti ilgojās pēc sava brāļa un nāca man par viņu stāstīt, jo tas esot vienīgais cilvēks, ko viņš patiešām mīlot un bez kura nevarot dzīvot, viņš dažreiz arī raudāja. mēs kopā gājām ieprikties uz uteni - pirkām visabsurdākos priekšmetus un viens otram dāvinājām - reiz es tiku pie koka šūpoļu buļļa, bet viņš - pie antīka virtuves kombaina. citreiz nopirkām drēbes dolāra vērtībā, raupji adītas jakas un saucām viens otru - Oma un Opa, mēs šausmīgi daudz smējāmies. aizbraucot viņš man atstāja savu divriteni un boksa zābakus - 2 lietas, bez kurām es šeit nespētu iztikt. ai, visas manas mantas ir no kāda salasītas un savāktas. pašlaik viņš ir kopā ar brāli, dzīvo netālu no Luksemburgas dārziem un strādā pilī par gidu - vien iedomājoties sanāk smiekli, kā tas kaku maiss vada ekskursijas, viņam tak nekas nav svēts, viņš no pirksta izzīž tūkstoš jēlību sekundē.
nupat es pati sev atgādinu īstu Maximu - man var iet ar līkumu, taču es mazgājos tomēr, jo man ir statuss sabiedrībā.

kā man Maxims izpalīdzēja? es reiz uzrīkoju dzimšanas dienas svinības - man tādu nekad nebija bijis, jo mana dzišanas diena sakrīt ar daudzām citām, turklāt man parasti tai laikā ir angīna. iepriekšējo dzimeni, ko vispār atceros pirms šīs, par kuru vēlos pastāstīt, bija kaut kad, laikam uz desmit gadiem, kad nācu no klases tīrīšanas dežūras vēlā pēcpusdienā ar kādiem 40 grādiem padusē un mājās man uzdāvināja bundžiņu apelsīnu limonādes un 5as želejkonfektes no veikala "Zīļuks" - tas bija ļoti mīļi toreiz, jo mums mājās, līdzīgi kā daudzās citās mājās, uz to mirkli nebija pārāk daudz ko ēst, dzīvojām uz plānajām pankūkām, tā teikt, bet māte man uzdāvināja to, ko es visvairāk gribēju - krāsainās želejkonfektes.
nu, lūk, bet tāpēc tikusi pie sava piķa, es kādus gadus desmit vēlāk uzrīkoju īstas dzimšanas dienas svinības ar 40 svešiem cilvēkiem, 10 šnaba pudelēm, gaļu, gurķiem un visādiem citiem māžiem. un visi šausmīgi piedzērās, kopmītnē bija īsts apvērsums, katoļi gulēja ar musulmaņiem, čīlieši ar japāņiem utt. vācieši sita laukā logus, kanādieši lēja vīnu pa zemi, krievietes copēja spānietēm vīrus un visi to joprojām ar prieku atcerās.
kā man izpalīdzēja Maxims? viņš to visu pa kluso bildēja. un ja vēl kaut kur ir dzīvs, viņam ir folderi ar to jandāliņu. un pats jocīgākais, ka neviens pat nemanīja, ne ka viņš ir telpā, ne ka viņš bildē, ne ka viņš smird.

ai, tas viss par to, ka ir daži elektroni, kas ir atrāvušies, noklīduši un neplūst pa vadiem, bet sit pa pirkstiem.

tas ir shausmīgi, ka ik dienas simtiem cilvēku dabū mani iepazīt no sliktākās puses. bet tas jau tikai pašlaik tāds tumsonības laiks, kad visi var izlikt visu, kas ienāk prātā. vēlāk izveidosies jauna pieklājība - tas būs tad, kad pazudīs ar galiem jēdziens "pirāts" un visi pieklājīgi kulsies pa pļančku ar katamarāniem.