ir tik labi, kad pārnēc mājās un tur tevi vienmēr gaida silti rīsi, sagatavota bļodiņa un kociņi blakus.. tas ir kā skāviens un jautājums "kā tev šodien gāja?". varbūt vēlies tēju? - .. es pajautāju pati sev.

cik gan lieliska ierīce ir rīsu patvāris - elektroniskais domovojs, noregulēts uz vajadzīgo temperatūru. welcoming robots, mātes mīlestības aizstājējs. šo nozari noteikti vēl tālāk attīstīs, izpētīs vairāk cilvēka instinktus un atradīs elektroniskus risinājumus viņa pamatvajadzību prasībām. arī sirsnīgajām. un arī ilgām un alkām. izdarīs visu, lai cilvēks varētu dzīvot viens pats kosmosā. it kā nabas saites nekad nebūtu bijis.

http://www.youtube.com/watch?v=5a5Mp8tq-t4

I've got gadgets and gizmos a-plenty
I've got whozits and whatzits galore
You want thingamabobs?
I've got twenty!
But who cares?
No big deal
I want more!!!!!!!!!!!!!!!!!!

je te vois déguisée en Isabelle Huppert [Ma mère]

Disneja studija gan varēja uzzīmēt Nāriņas turpinājumu, kooperējoties ar fon Trīru "Mazā Nāriņa šķeļot viļņus". jo Nāriņas paaudze ir jau paaugusies.

dear God, i have sinned. i have sinned alot, my God.

bess: the best thing the outsiders brought was their music.

man liekas, ka aiz mana loga kāds nervozi smēķē. es pagriežu muguru - skatos televizoru. es tikai izliekos, ka skatos - es klausos to, kas notiek aiz loga. es tikai izliekos, ka skatos, jo televizors neko nerāda. jo televizora nemaz nav, ir tikai lampa. es sēžu pret to kā nopratināšanā un izliekos, ka skatos televizoru. es izliekos, ka man visi ir mājās. es izliekos, ka manis tikai nav.

pēc 20 h ilgām pārdomām un trulas blenšanas sienā, sapratu - es esmu normāla. manī ir kaut kas nenormāls, bet tas ir normāli. rītdien domāšu, ko ar to normālību iesākt. pēc tam - ko iesākt ar nenormālību.

ai, vispār te viss izskatās kā kad pret vakaru turpina pirkt smilšu kafiju par liepu lapām, bet visiem iesaistītajiem jau sen gribas ēst vai vismaz uz karuseļiem.

man liekas man palika sāpīgi un smagi no pastāvīgā klusuma. kā tad, kad foršas filmas iet garām bez skaņas. tā man pēdējā laikā ir. tas var kļūt kaitinoši. pēc nedēļas atbrauks biedrs, ceru, ka palīdzēs. jezus krist.

es mēģināju tikko pagulēt, bet nevarēju, jo kad noliku galvu uz spilvena un aizvēru acis man likās, ka es esmu citur. un ka es esmu kaut kur senāk atpakaļ, ka es esmu uz suņa dīvāna [šim vārdam nav nievājošas vai kādas citas konotācijas]. es tik bieži esmu gulējusi uz tā suņa dīvāna jau kopš 13 gadu vecuma. jutusies nedaudz lieka, nedaudz vainīga, ka neeju prom, bet tik un tā palikusi, jo tā bija labāk. ar vienu acs kaktiņu es palaikam iedomājos - ko par mani domā šie cilvēki, pie kā palieku. bet viņi nekad neko neaizrādīja, kaut arī es nepaskaidroju, cik svarīgi man bija nepalikt vienai, kamēr saņemšos. es ļoti ceru, ka man acīs bija rakstīts "paldies".

- eu, iedo tel.nr.
- aha. 02

es zinu, ka mani vislabāk raksturojošais epitets varētu būt - "labākā.. otrā plāna".