gribēju būt super-stilīga, saģērbos kā 90-tajos. rezultātā izskatos pēc Brendas no Beverlīhilzas.

iepriekšējie valodu kursi bija galīgi garām. tāpēc arī neko neiemācījos - viņi man lika celties kājās un taisī dialogus, bet es spītējos. un sēdēju, zīmēju ķiņķēzus stūrī. bet tagad viss ir kārtībā: mums ir jāraksta stāstiņi uz kompja. un es šodien uzrakstīju pašu garāko. esmu lieliska iekš copy - paste.

braucu ar vilcienu, kas tikko nobraucis cilvēku. vadītāja palīgs, laikam jaunulis, aizlaustā balsī ziņo par negadījumu. iedomājos, par reinkarnāciju - kāpēc gan ir versija par to, ka viena un tā pati dūšiņa pārlido uz citu ķermeni? varbūt gluži otrādi - tās ir vēl mirstīgākas par čaulu? tās kā kuģa kapteiņi nāk un iet, bet kuģis paliek. varbūt vispār dvēseles ir viendienītes un nomaina cita citu ik nakti, līdz kamēr vairs mašīna nav piedarbināma. vienu dienu lido, lido .. paskatās - ā, nē, tas jau vraks, lai iet pie lūžņiem.. nu kaut kā tā?

; semi-intelligent

un ja dvēselei būtu kāda teikšana, i mean, ja šoferis varētu atļauties ko vairāk par vienu pīkstienu, vai tad viņš ļautu dzelzs puņķim sašķaidīt human beingu? vadītājs vispār tur tikai kā tāds amulets piesprausts, tā pat kā visa tā māžošanās ar sarkanajiem karodziņiem. ta jau labāk tie, kas bez šofera dragā nost malto gaļu vienā gabalā.
domāju, ka mana sirdsapziņa gan arī dažkārt sataisa lielas acis aiz manu acu lukturiem, redzot, kur nesos. kaut ko iepīkstās, bet ādas maiss jau dzīvo savu dzīvi. tāpat arī dzīvo vilciens savā nodabā.

neticami.. kā atsaucoties uz neseno postu par sarkanajiem ziediņiem, kas streiko uz Parīzes vilcienu takām, pie mana sliekšņa (un tikai pie manējā, es pārbaudīju), šorīt uzplaukušas magonītes. nekur citur neesmu te tās redzējusi. būs jāsāk ticēt dzeina, kas nemitīgi atkārto, ka cibā ierakstītais piepildās.

[pārējo simboliku savelciet paši]

dažreiz liekas, ka vārdi joņo man pa priekšu, bet es tāda ar aizdusu un tauriņķeramo tiem klunkurēju pakaļ.

jocīgi.. izkāpjot pa logu nošmucēju baltos zābakus, un atskārtu, ka.. sen neesmu ar tiem pieskārusies zemei. ar tiem droši var staigāt pa iekštelpām, tāpēc.. ne tikai tāpēc, ka visapkārt ir spožs asfalta parkets, bet es pat tam prakstiski nepieskaros, jo vislaik esmu uz pedāļiem un pēc pāris metriem uz eskalatora, tad perona flīzēm, tad vilcienā un tad jau atkal kādā junk space. bet tā lielākoties vislaik minos lidinos kādu decimetru virs zemes. un kājas dažbrīd liekas aizmirst ejamo funkciju līdzīgi kā roka rakstāmo, pateicoties bakstāmajai. un mājā jau arī es nestaigāju - ienākot uzreiz nometies uz ceļiem un rāpo.

viss tīrs un balts un iesaiņots. ne tikai katrs cepumiņš un siera šķēle atsevišķā paciņā, bet pat zeķē katrs pirksts. lūk, ko nozīmē analītiskais domāšanas veids.

nu, labi, likšu visus mierā. došos uz pagarinātās dienas grupiņu.