man besī, ka man ir tik daudz, kas sakāms, bet nav, kam to pateikt.

aizbraucu pēc sīpola un tad sāku atcerēties visu, kā trūkst. pārbraucu ar sieru, vīniem, zivīm, šokolādēm, nūdelēm, miso, tsuyu, baklažāniem, tempurām, gjozām un t.A.T.u official photobook. protams bez sīpola. sašķebināja tas skats uz pārtikas grozu un aizgāju uz kafejnīcu normāli paēst.
zināt to stāstu par Kimkiduka golfa nūjām? apmēram tā man pašlaik iet. es dzīvoju svešos sadzīves priekšmetos, guļu svešā gultā, lietoju svešas sinepes un palaikam iedomājos par to, ka saimnieks var pārrasties.
nav jau pirmā reize - man pasē vispār rakstīts, ka dzīvoju Francijā ar ņekiju de Bellenet.

padomāju par to un visiem tiem lāga dvēselēm, kas taisa visādas filmas un scenārijus. dokumentē un dublē, un imitē. sēž pažobelē ar rakstāmmašīnu, vāc kopā iespaidus un lipina notikumu virknes. un par tiem citiem padomāju, kas ziedojas sabiedrības labā - izdomā visādas tur mantas, kas varētu kādam sniegt maksimālu komfortu. un par pārējiem padomāju, kas priekš citiem domā.. un padomāju - a, kas tad tie citi ir priekš kā visu šito domā un dara? un tā padomāju - a, kas tad dzīvos, ja jau visi aizņemti ar radīšanu un darīšanu? kas tad dzīvos to dzīvi tādu kā filmās un grāmatās? skaisti apgaismotu dzīvi bez darba, bez neparedzētiem laikapstākļiem, dzīvi ar spriedzi un smalki izstrādātu sižeta līniju, ar līganiem kadriem un garšīgu katru sekundi, dzīvi ar elpu aizraujošu soundtreku un žilbinošu interjeru, ar kastingā atlasītiem draugiem, ar neticamu sarežģījumu un asprātīgu atrisinājumu, ar laimīgām beigām beigām un pāris milijonu box office?
un izdomāju: ES DZĪVOŠU.

pats stulbākais ir, ka es (īpaši pie stūres) vislaik ar kādu galvā sarunājos. bet ne jau ar augstāk, bet vienkārši tālāk stāvošu.

bet tad ir tikai vienas bažas par to manu jauno dzīves modeli - pēc tāda klasiskā scenārija - līdz ko sāk labi klāties, tā arī "fin" uzlec uz melnā ekrāna. beigas klāt. tas kaut kā stulbi - vislaik škrobe, škrobe, mirklis prieka un attā. tā negribās. kas atliek? atliek seriāls - tipa beidzās labi, būs atkal nākamie sūdi rītvakar 20.05.
bet te jau mēs ieslīgstam klišejās..
kā būt?

nē, šitā izdomāju. ka dalīšanās pa atsevišķām guļamistabām ir tā kā disko, kad dejo pa gabalu, nevis lēno. nav ne vainas, koroče.

manas auklītes uzvārds ie Ramirez. tas ir Meksikas adekvāts tam, kāds man būtu LV.

atcerējos, kad bērnībā agri cēlos, saule spīdēja tikai mazā trīsstūrītī pie siltumnīcas aiz flokšu kvadrātiņa (pārējā pagalmā bija auksts, jo visur krita ēnas neveiksmīgi). un tur tad opaps sakrāva šīfera plāksnes tai saules pleķītī. un uz tām tad es arī sēdēju katru rītu (katru!) kādu stundu un gaidīju, kad uzsils trotuārs.

baidos aizrauties ar grāmatu lasīšanu.
par ko baidos? ka mani nogrūdīs no sliedēm. paraus nost lidojošo paklāju sēžoties.

let me be your field of studies,
let me be astronomy.

(var dziedāt arī "gastronomy", "astrology", "gastroenterology" u.c., atkarībā no novada)

ja nu kāds nav redzējis vai ir labi aizmirsis:
http://www.jarisilomaki.com/kuvat/rehearsals10.jpg

tas nav tas vārds, kas pie aukslējām pielipis vai CNS zobratos iestrēdzis, bet gan vārds pēc vārda, ko tu met kosmosā, tobiš, raksti vēstules dienu no dienas, un tev neatbild, neatbild, neatbild.

(un tad vienu dienu viss nobirst atpakaļ lejā - krusa s razmerom diņi (melone). un tu esi beigts un pa galam. = iznākums.)

man arī traucē, ja kāds nelaikā aizmugurējos solos sarunājas. bet dažreiz traucē, kad kāds nevietā klusē. traucē daudz vairāk.

un runājot par to saullēktu (ieraksts 13:57) - tā vēl šobaltdien es sēžu un gaidu, kad iesils, atmaigs, atplauks trotuārs. viņš palaikam mēdz būt visai karsts - pelēkais preteklis.

katram cilvēkam vajag vismaz 2 istabas (runāju pēc pieredzes) - tai vienā var turēt visus pienākumus, bet pats laimīgi dzīvot otrā un izlikties, ka nekas nav noticis.

noskaņa:
- manuprāt, viņam ir 2 sejas.
- nē, viņs mazgā pēcpusi ar sejas ziepēm.

5.klasē varēju aizmest bumbiņu 14 m, pēc tam 25 m, pēc tam 28 m. tagad varu pārmest pāri Eirāzijai (gigigig).

projehalji..

priekšnojauta, ka rīt būs lietus. liekoties gulēt, domāju par to, kā no rīta ceļoties, man gribēsies atkorķēt sarkanvīnu un nodzert kakla tiesu, lai nepaspētu ieraudzīt, ka kaut kas ir sācies. un lietaini sācies. piecelties tik agri, lai nepaspētu padomāt par to, ka kaut ko vēlos šai dienā sagaidīt. izspiest no vīnogām dienvidu sauli. sasildīties. uzsūkt eiropas zemes mitrumu - man lūdzu vienu Bordo peļķi brokastīs! palikt to vienu decimetru karājamies virs zemes dienā, kad gaisa atmosfēra spiež zem jūras līmeņa un sit zem jostasvietas.